Tieši tik vienkārši un tik sarežģīti, kā tas politikā ir!
Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore Līga Meņģelsone kādā diskusijā viņu pieteica kā Liepājas attīstības simbolu. ULDIS SESKS ir vadījis sešus Liepājas domes sasaukumus, pēdējā no tiem amatu atstājis, dalot mēra amata termiņu ar savu koalīcijas partneri. Pieredzējis aptuveni 15 valdības, nojūkot to skaitā. Vadījis Liepāju cauri krīzēm un uzvarām. Augstu novērtēts Rīgā, bieži kritizēts Liepājā Uldis Sesks gatavojas septītajām Liepājas pilsētas domes vēlēšanām. Šoreiz kā trešais vēlēšanu kandidātu sarakstā. Sarunā viņš atzīst, ka, lai arī atstājis amatu, joprojām izjūt lielu atbildību par Liepājā notiekošo un brīžos, kad redz kādu nejēdzību, nespēj palikt vienaldzīgs.
– Kāds ir bijis šis Liepājas domes sasaukums?
– Šobrīd domē ir trīs politiskie spēki un jāsaka, ka valda savstarpēja tolerance. Atceros, ir bijuši laiki, kad ne tikai partiju sastāvs bija raibāks. Kopēju valodu atrast bija gandrīz neiespējami gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Vienlaikus ar latviešu valodu domes sēdēs skanēja krievu, pat angļu valodas, nerunājot jau par viedokļu dažādību, aktiermeistarības demonstrējumiem, necieņu pret darbu un kolēģiem – kā tirgus laukumā, kur katrs savu preci grib pārdot skaļāk un vairāk.
– Par to daudz ir runāts, tomēr: kāpēc bija nepieciešama mēru maiņa?
– Bez šīs vienošanās nebūtu bijis iespējams izveidot koalīciju, kas spētu sastrādāties, lai turpinātu iesākto darbu. Tā bija izsvērta rīcība un atbildība pret vēlētājiem, kuri pagājušajās vēlēšanās Liepājas partijai atdeva balsu vairākumu un deleģēja turpināt iesākto darbu. Tāpēc atbilde ir: lai pildītu savus vēlētājiem dotos solījumus.
– Tuvojas nākamās vēlēšanas, priekšvēlēšanu laiks. Cik draudzīgi un produktīvi ir iespējams sastrādāties domē?
– Šis, protams, ir tāds nervozāks laiks. Ierastajā darba ritmā ienāk savstarpēja stīvēšanās, savā ziņā arī zūd koleģialitāte. Viss ir atkarīgs no partneru politiskā brieduma. No sadarbības partneriem mēs kļūstam par konkurentiem, bet tādi ir šīs spēles noteikumi – tieši tik vienkārši un tik sarežģīti, kā tas politikā ir. 20 gados esmu mācījies, ka priekšvēlēšanu laika mērenība savstarpējās attiecībās vienmēr atmaksājas pēc vēlēšanām. Aizvainojumi vai pat apmelojumi var ievilkt sarkanās līnijas, kuras pašiem vien nāktos pārkāpt. Liepājas partija nekad nav izmantojusi apmelojuma kampaņas rīkus. Lepojos, ka esam saglabājuši pašcieņu un šo robežu neesam pārkāpuši. Manuprāt, tas ir politiķa darba necienīgi. Tā var atļauties rīkoties tikai īso distanču skrējēji – piespļaut aku, saduļķot ūdeņus. Jāpaiet ilgam laikam, kamēr emocijas un aizvainojumi norimst.
– Darba ikdienā politiķis no liepājniekiem saņem vairāk skarbu pārmetumu vai tomēr labus vārdus?
– Diemžēl politiķis savā darbā ir salīdzinoši neaizsargāts pret uzbrukumiem un apmelojumiem. Neticu tiem, kas saka, ka interneta portālu komentāros rakstītais neaizskar. Agrāk vai vēlāk tomēr iemācāmies uzaudzēt biezāku ādu, norobežoties vai apzināties, ka dusmīgie uzbrukumi ir emocijas, kuras, iespējams, cilvēks nav mācējis pārvērst pozitīvā enerģijā. Lai gan joprojām brīnos, kur dažkārt rodas tie apgalvojumi, kas tiek uzdoti par īstiem un pārbaudītiem. Ar apbrīnojamu regularitāti pirms katrām vēlēšanām parādās versijas par to, ka Seskam ir nezin cik villas Monako, ekskluzīvas jahtas vai paslepus piederoši uzņēmumi. Gan jau šis gads nebūs izņēmums un līdz vēlēšanām vēl dzirdēsim jaunus izdomājumus no pasaku stāstniekiem komentāros.
Mana labākā metode, kā sakārtot domas, ir uzticēties viedokļiem, kurus pauž cilvēki ar pieredzi un zināšanām. Par vērtīgu uzskatu socioloģiskajās aptaujās iegūto informāciju. Nu, piemēram, pēdējās no tām rāda, ka trešā daļa liepājnieku dzīvi Liepājā uzskata par labāku nekā Latvijā kopumā un gandrīz 60 procentu aptaujāto liepājnieku dzīvi pilsētā vērtē kā labu.
Faktiski šis ir viens no politiķu priekšvēlēšanu laika uzdevumiem – izvērtēt paveikto pirms no jauna solīt. Ieraudzīt un apzināties gan veiksmes, gan neveiksmes un tikai tad gatavot piedāvājumu jeb programmu turpmākajiem četriem gadiem, turklāt vispirms tādu, kas ietver liepājniekam tiešām nepieciešamas lietas.
– No vēlēšanām līdz vēlēšanām dome darbojas četrus gados. Vai ar šādu periodu pietiek, lai partija spētu sevi apliecināt?
– Drīzāk nē. Četri gadi varbūt ir pietiekoši tikai tik, lai vēlētājs novērtētu, vai partija ir uzticama, spējīga strādāt, vai tās vīzija sakrīt ar paša vēlētāja cerībām. Tomēr fundamentālu lietu veikšanai ar to noteikti nepietiek. Vismaz atskatoties uz manu pieredzi – un tie ir vairāk nekā 20 gadus seni notikumi. 1997.gadā, kad Liepājā bija ieradies toreizējais premjers Vilis Krištopāns, viņš novērtēja redzēto un secināja, ka Liepāja ir tik dziļā bedrē, ka zemāk jau nu vairs nav iespējams. Lai no tās izkārpītos un sasniegtu šodienas rezultātu, ar četriem gadiem noteikti nebūtu pieticis, ne arī ar astoņiem. Tas vienkārši nebija iespējams. Tāpēc augstu novērtēju liepājnieku uzticēšanos un vairākkārt doto mandātu vadīt Liepāju un sasniegt rezultātu tādu, kādu redzam šodien. Paldies, ka man bija iespēja šos gadus strādāt!
– Kuras ir tās lietas, uz kurām skatoties, domā: izdevās! Bija visu ielikto pūļu vērts!
– Tās, kas ir tiešām apbrīnojamas. Vēl jo īpaši, ja paši liepājnieki, izmantojot sagatavoto infrastruktūru un atbalsta iespējas, uz tā bāzes spējuši radīt ko jaunu un īpašu. Tādi piemēri ir daudzās nozarēs. Nu, piemēram, deviņdesmito gadu beigās Liepājā bezdarba līmenis bija sasniedzis 25 procentus. Tas, ka pašvaldība nevar izveidot jaunas ražotnes vai vienkārši iedot darbu, bija skaidrs. Vienlaikus bija apziņa: ja tūlīt nesāksim rīkoties, tad bedre būs vēl dziļāka. Bija vairāku gadu meklējumi un šodien Liepājā uzņēmējdarbībā notiek tiešām apbrīnojamas lietas. Tas tiešām ir apbrīnojami, ja šodien vienas mazas pilsētas industriālajos parkos un ekonomiskajā zonā uzņēmumi ražo konveijeru sistēmas tādam globālam milzim kā “Amazon” vai ugunsdzēsēju un ūdenslīdēju ekipējuma detaļas, ko izmanto vairāk nekā 30 pasaules valstīs, hidrauliskās galda kājas, ko saviem ražojumiem izvēlējies “Apple” koncerns, vai daudz ko citu. Un šie ir tikai daži spilgti piemēri, kas raksturo to uzņēmējdarbības vidi, ko Liepāja spējusi izveidot. Esmu ļoti gandarīts, ka tas ir izdevies un man ir bijusi iespēja tajā piedalīties.
– Uzņēmējdarbībai pašvaldība var veidot atbalsta instrumentus, bet kas ir tās lietas vai nozares, kuras ir tieši atkarīgas no domes darba?
– Tādu lietu ir ļoti daudz – izglītība, veselības aprūpe, kultūra, sports, vide. Un gribu atgādināt, ka arī šajos jautājumos Liepāja bieži ir sākusi ne tikai no nulles, bet arī no negatīva sākumpunkta. Liepājai ir savs teātris, savs orķestris, bet kas bija ar infrastruktūru? Piemēram, koncertzāle. Liepājniekiem sapnis par to bija jau pirms simt gadiem. Tas atkal salīdzinājumam ar domes četru gadu darba ciklu. Bet mums izdevās! Un es joprojām jūtu īpašu saviļņojumu, apmeklējot pasākumus un augstvērtīgus koncertus "Lielajā Dzintarā". Vienlaikus nevaru aizmirst tos darba mirkļus, cilvēkus, ar kuriem kopā strādājām, vārda tiešā nozīmē cīnījāmies, kā pārliecinājām valdību un ticējām, neskatoties uz grūtībām. Tāpat sporta infrastruktūra, ko Liepāja ieguva premjera Aigara Kalvīša laikā. Cik daudzi vēl atceras, ka Liepājai ar savu profesionālu basketbola komandu nebija savas basketbola arēnas, normālas zāles? Tā pakāpeniski tapušas visas Liepājas Olimpiskā centra būves, Vieglatlētikas arēna, Tenisa halle. Pateicoties partijas biedra Māra Kučinska valdībai, ielikām pamatus arī futbola arēnas tapšanai.
Bet stāsts jau nav par būvēm, bet par tām iespējām, ko tās dod daudz plašākā, pat pasaules mērogā. Katrs starptautisks sporta notikums ļāvis izskanēt Liepājas vārdam pasaulē un devis lielākus un mazākus grūdienus visai viesmīlības un tūrisma industrijai, pakalpojuma nozarei. Tie ir ilglaicīgi ieguldījumi.
– Tā ir stāsta otra puse. Pašvaldība var veidot infrastruktūru, būvēt objektus. Cik liela nozīme ir liepājnieku spējai novērtēt ieguvumus un tos izmantot?
– Tas ir politiķa uzdevums parādīt vīziju, noteikt mērķi un ļaut iedzīvotājiem caur tā realizāciju saskatīt iespējas. Jātur acis un ausis vaļā, jāseko līdzi aktualitātēm. Pašvaldībai ir jāspēj piedāvāt to, kas ir mērķtiecīgs un tiešām nepieciešams vairākumam. Atdevi un novērtējumu bieži var just tikai pēc vairākiem gadiem.
– Vai tev ir svarīgs novērtējums?
– Visiem ir svarīgs! Mani vecāki gan mani ir audzinājuši tā, ka labi paveikts darbs ir labākais novērtējums. Uzslavas ir tikai papildu apbalvojums. Man, protams, ir bijuši tādi aizkustinoši brīži, kad saņemu labus vārdus, piemēram, no maestro Raimonda Paula par to, kā Liepāja ir mainījusies. Ir cilvēki, par kuriem zinu, ka viņi neglaimo – ja saka, tad tā arī ir, un viņu teiktais man ir svarīgs. Viennozīmīgi, politiķa darbā augstākais novērtējums ir vēlētāju atbalsts. Un tas ir bijis! Paldies liepājniekiem!
– Varbūt ir kāds īpaši aizkustinošs mirklis, kas palicis atmiņā?
– Tādu ir daudz. Esmu jutis tiešām lielu atbalstu, gan saņēmis sirsnīgus vārdus. Joprojām atceros Nīderlandes karalienes Beatrikses vai Beļģu karaļpāra vizīti Liepājā. Liepājnieku prieks un gandarījums, ka mums ir bijis gods to piedzīvot, ir bijis ļoti aizkustinošs. Vienlaikus mīļas atmiņas ir, piemēram, par kādu simtgadnieci, kuru devos sveikt jubilejā kā mērs. Kundzīte, kas nodzīvoja vairāk nekā 100 gadu, mani tā sirsnīgi paaudzināja, ka nevajag visu ņemt pie sirds, ka vajag kustēties, lai spēks būtu, un rādīja kā no rīta pati veic dažus vingrojumus – kājas šķērītē izkustina, lai možums būtu.
Daudz ir piedzīvots. Savā darbā esmu jutis gan gandarījumu, gan izmisumu, gan spītu, gan prieku. Nevaru sūdzēties, ka mana dzīve nav piepildīta.
– Drīzumā dienasgaismu ieraudzīs grāmata par tavu politiķa dzīvi "Bez tiesībām kļūdīties".
– Domāju, tā būs grāmata ne tikai par mani kā politiķi. Tā var kalpot kā vēsturisks materiāls, faktiski stāsts par tā laika Liepāju. Grāmatas autors ir Andžils Remess, un viņam grāmatas ievadā ir izdevies diezgan precīzi pateikt, ko domāju: “Atbildības sajūta tūkstošiem cilvēku priekšā, kuri skatās uz tevi ar cerībām, tu jūti to, taču dažkārt saproti, ka tavos spēkos nav šīs cerības īstenot, lai arī kā tu vēlētos to izdarīt.” Lasot šo grāmatu, redzot rezultātu, pārņem domas, ka tā nav tikai par manu kā politiķa dzīvi. Tā IR mana dzīve.
– Tev personīgi šīs būs citādas pašvaldību vēlēšanas? Liepājas partijas sarakstā startē ar trešo kārtas numuru.
– Daru to apzināti un mērķtiecīgi. Pēdējās vēlēšanas man iedeva sajūtu, ka politisko konkurentu kampaņas bija vērstas nevis pret mūsu partijas programmu vai paveikto darbu, bet personīgi pret mani. Nedomāju, ka man atkal vajadzētu analizēt visus tos paņēmienus, kas tika izmantoti, uzbrukumus un apmelojumus. Tā vienkārši notika. Kāpēc? Skaidrs, ka konkurentiem bija grūti apstrīdēt acīmredzamo rezultātu – to, kas sasniegts Liepājas attīstībā. Tad nu cīņa kļuva personiska un diezgan netīra. Partijas valdē esam analizējuši šo laiku, to situāciju, ieguvumus un zaudējumus. Esmu saviem partijas biedriem paskaidrojis savu nostāju. Nevēlos, lai mana "figūra" ietekmē visu spēli. Gribu palikt piederīgs šim darbam, piedalīties, atbalstīt, izmantot savas zināšanas un joprojām Liepājas partijas labo vārdu politikā. Mans pašmērķis nekad nav bijis amats. Mēra amats nav dāvana – tas ir uzdevums strādāt. Ja apņemos, tad faktiski apsolu, ko paveikšu, būdams mērs. Tad vairs nav atkāpšanās ceļa un vietas liriskiem attaisnojumiem. Ja kas neizdodas, ja kas prasa vairāk laika, nekā bija domāts, tas jāprot izskaidrot, parādīt jaunus termiņus, bet vienmēr jākustas uz priekšu. To, ko nespēju pieņemt un uz ko norādu arī saviem kolēģiem – nedrīkst stagnēt! Ir jākustas uz priekšu. Vienmēr! Nedrīkst pasīvi sēdēt un gaidīt kādu labvēlību vai atļauju. Īpaši reģionos. Jāpanāk, ka valdības skats tiek pavērstu Liepājas virzienā un jāpanāk nevis kaut kādi vispārīgi, bet tieši labvēlīgi lēmumi.
– Tu esi spējis sadarboties ar vairākām valdībām. Kā ir šobrīd?
– Gribu teikt, ka mūsu komandai tiešām ir izdevies panākt politiskas vienošanās par svarīgiem jautājumiem ar gandrīz visām valdībām. Īpaši gribu izcelt Aigara Kalvīša valdības laiku. Tas bija kā izrāviens. Tiešām sajutām atbalstu un izpratni – Olimpiskais centrs, maģistrālās ielas, ostas padziļināšana. Tad nāca nopietns krīzes laiks. Liepājas ieņēmumi samazinājās par trešdaļu. Bijām uzsākuši koncertzāles projekta īstenošanu. Paldies Valdim Dombrovskim. Tikai pateicoties viņam, Liepājas projekti netika apturēti. Viņš ir cilvēks ar valstisku domāšanu un augstas raudzes politiķis. Premjera Māra Kučinska valdības laikā varējām turpināt darbu gan pie Reģionālās slimnīcas projekta, gan pie tramvaja līnijas pagarinājuma. Šajā laikā tika ielikti pamati vairākiem nopietniem objektiem, kas Liepājai ir svarīgi, lai mēs varētu funkcionēt un pārdzīvot tādas krīzes, kā “Liepājas Metalurga” aizvēršanu. Teikšu godīgi: pats ilgi neticēju, ka Liepāja spēj pastāvēt bez šī rūpniecības flagmaņa. Tomēr lēnām un pacietīgi pilsētas darbības pamats ir izveidots tā, ka varam veiksmīgi funkcionēt. To pierāda arī šis pandēmijas laiks. Eksportspējīgā rūpniecība turpina kāpināt tempu. Arī ostas darbs nav apstājies.
– Kā norit sadarbība ar šo valdību?
– Dažādi. Ir sajūta, ka atgriežamies kādos pirmsākumos. Ja Kalvīša, Dombrovska un Kučinska valdības bija skaidri orientētas uz spēcīgu reģionu attīstību, tad tagad valda zināmi centralizācijas mēģinājumi. Kad Liepājas ostai klājās grūti, jeb drīzāk neklājās nemaz, tad valsts ostu negribēja, lai arī toreiz to gribējām mēs. Pagājuši daudzi gadi. Osta veiksmīgi darbojas, un tagad tā atkal ir interesanta valstij. Protams, par visu ir jādiskutē un to tagad darām. Iespējams, ka manus protestus un nepiekāpību kāds tulko kā iespītēšanos, stūrgalvību, bet kāpēc es to daru? Tāpēc, ka bez ostas mēs nebūtu mācējuši tikt paši galā ar tiem izaicinājumiem vai krīzēm, kas nāca 2009. gadā vai pēc Metalurga darbības apturēšanas. Pie šīs domas turos, jo Liepājai jādzīvo drošībā un līdzsvarā – kādai no nozarēm sašķoboties, darbojas citas, un pilsēta turpina dzīvot savu dzīvi. Skaidri apzinos, ka neesam kāda liela banka, kuru valdība mestos glābt. Pašiem būtu jāprot tikt galā.
– Vai ir bijusi vēlme savu rūdījumu nest tālāk, doties uz Rīgu, varbūt Briseli un pierādīt sevi tur?
– Uz Briseli noteikti ne. Bet aicinājumus doties uz Rīgu un ieņemt vadošus amatus, esmu saņēmis ļoti daudz. Vienmēr rūpīgi izsvēris pirms atbildēt ar atteikumu. Skaidrs, ka ir tā sajūta: vadot Liepāju cauri krīzēm un uzplaukuma gadiem, pieredze ir iegūta tik liela, ka varētu uzņemties arī kādu valstisku amatu. Tomēr mani atbaida tās politikas spēlītes un mūžīgie piekāpšanās ceļi. Pie tam es nekad neesmu bijis sajūsmā par Rīgu kā dzīvesvietu. Tas nepieradināmais liepājnieku raksturs un spītība nav Rīgas gaiteņiem. Lai kādas būtu priekšrocības, mani tas neuzrunā. Tomēr nedomāju koķetēt ap šo jautājumu, jo vēl visādi var būt.
– Vai, esot mēra krēslā, brīžiem nav pārņēmusi sajūta, ka Liepāja var būt pašpietiekama kā maza valsts?
– Ir jau gan tā bijis. Tomēr laikam Ventspilij vairāk piestāv tā lielība, ka varam iztikt bez Latvijas, bet Latvija bez mums nevar (smejas). Mēs esam Kurzemes kodols kultūrā, medicīnā, izglītībā, sportā, rūpniecībā, un tas ir labs sasniegums.
Tas, ar ko neesmu apmierināts un kam vajadzētu pievērst vairāk uzmanības, ir izglītības nozare. Un te es domāju, ka Liepājas profesionālās un augstākās izglītības iestādes nav spējīgas piedāvāt tādas mācību programmas tehniskajās un inženierzinātnēs, kas būtu svarīgas Liepājas ekonomikai. Šī savukārt ir valsts kompetence. Pašvaldība var tikai līdzdarboties. Zinātniski pētnieciskajam darbam, kompetencei var veidot sadarbības formas, bet finansējumam un uzdevumam jānāk no valsts. Šobrīd, mazinot Liepājas Universitātes prestižu, nez vai kāds būs ieguvējs. Tas traucē gan studentu, gan kvalitatīva mācībspēka piesaisti.
Cita lieta ir bērnudārzi un vidējās izglītības iestādes – to sakārtošanā, modernizācijā ieguldīts ļoti nopietns darbs, kas aizsākās vēl sadarbībā ar Aigara Kalvīša valdību un turpinājās Māra Kučinska laikā. Šobrīd notiek pielāgošanās jaunajām izglītības prasībām, bet pandēmija daudz ko ir aizkavējusi. Tas, ko gribu uzsvērt: lai cik draudzīgs mums būtu bijis kāds premjers, katru savu projektu esam rūpīgi gatavojuši un aizstāvējuši. Tāpat vien Liepājai nekas nav iedots! Šobrīd gan pašvaldības ienākumi šajā gadā tika samazināti par pieciem procentiem. Naudas izteiksmē tie ir divi bērnudārzi.
– Liepājai vairākkārt piešķirts galvaspilsētas tituls.
– Ārpus Rīgas noteikti esam ar ambīcijām un potenciālu, kas var piemist galvaspilsētas mērogiem. Liepāja ir pirmā pilsēta, kas ieguvusi Eiropas Sporta pilsētas titulu. Bijām Latvijas Jauniešu galvaspilsēta. Šobrīd gatavojamies cīņai par Eiropas Kultūras galvaspilsētas titulu 2027.gadā. Vēsturiski esam uz laiku bijuši Latvijas galvaspilsēta – valdības mājvieta. Atmodas laikā, pateicoties Liepājas mākslinieku darbībai, esam dēvēti par rokmūzikas galvaspilsētu. Vēl ir dzirdēts, ka Liepāju dēvē par vasaras festivālu galvaspilsētu, rallija galvaspilsētu. Visi šie tituli ir bijis novērtējums liepājnieku darbam.
– Runājot par pēdējo, rallija organizēšanu Liepājā tev daudzi pārmet.
– Bet tā ir arī iespēja. Protams, tā ir arī mana sirdslieta. Bet vai katrs no mums nav kāda sporta veida līdzjutējs vai dalībnieks? Jebkurā sporta veidā tāda mēroga sacensību organizēšanai būtu jāiegulda nopietni resursi infrastruktūrā. Ar ralliju savā ziņā ir citādi. Svarīgākā infrastruktūra ir viesnīcas un ēdināšanas iestādes. Visas izmitināšanas un uzturēšanās izmaksas ir peļņa mūsu uzņēmējiem. Bieži liekas, ka sabiedrība vairāk ir tendēta uz zivi ne makšķeri – pabalsts vai atlaide tiek gaidīti vairāk nekā iespēja strādāt. Piemēram, 2014. gadā Eiropas čempionāta kopējā sasniegtā auditorija tika mērīta 244 miljonos skatītāju, un vislielākais skaits tika fiksēts tieši Liepājas posmam – 35 miljoni skatītāju. Mēs bijām interesanti tik lielam cilvēku daudzumam! Nerunājot jau par to, ka ziņas par Liepāju un šo čempionātu tika translētas vai atspoguļotas lielākajos pasaules sporta medijos. Nenoguris varu skaidrot, ka sporta čempionātiem ir milzu vilkme kā tūrisma nišai. Katrs sporta čempionāts nesis gan tiešu atdevi, gan vēl tādu, ko mēs, iespējams, pat nenojaušam. Vai es tajā iesaistos tāpēc, ka mans tēvs ar to nodarbojās? Vai tāpēc, ka es šajā sporta veidā biju iekšā līdz sirds dziļumiem ļoti daudzus gadus? Vai tāpēc, ka manam dēlam ir panākumi šajā sporta veidā? Šie jautājumi jau ietver atbildes, ka tieši tāpēc es to izprotu labāk, varu uzrunāt šīs sporta jomas cilvēkus vai viņi mani, jo esam pazīstami. Un es zinu un saprotu, kā panākt iespējami lielāko labumu no tā mūsu pilsētai. Tādu mārketinga un reklāmas kampaņu Liepāja nekad pati sev kā pašvaldība nevarētu atļauties.
– Savu neatlaidību turpināt darbošanos politikā bieži esi skaidrojis ar mērķi pabeigt to, ko esi iesācis, darāmā vēl ir daudz. Kāds vadmotīvs ir šodien?
– Es sagaidu, ka pēc šīm vēlēšanām Liepājas domē ienāks jaunas vēsmas. Tās ienesīs cilvēki ar labu izglītību, svaigu domāšanu, labu gribu un skatījumu uz pasaulīgo. Mūsdienu pasaulē viss notiek tik strauji – tehnoloģijas, iespējas, pieprasījums. Temps un iespējas ir mainījušās, Liepājai jātiek tām līdzi. Liepājai jāatrod sava vieta šodienīgā un nākotnes izglītībā. Un to spēj nodrošināt cilvēki ar svaigu redzējumu, rītdienas skatījumu. Bez vēlmes tērēt laiku strīdos un apvainojumos, bet ar cieņu pret pagātnes notikumiem, pieredzi un ar svaigu skatu nākotnē. Tieši ar šādu domu esam veidojuši Liepājas partijas sarakstu vēlēšanām. Lai top!