Andrejs Rjabcevs

Iznākt politikas starmešu gaismā

"Arī tu, Brut!” izsaucās viena no Liepājas žurnālistēm, uzzinot par komunikācijas speciālista un ilgstoša Liepājas domes padomnieka ANDREJA RJABCEVA kandidēšanu pašvaldību vēlēšanās Liepājas partijas sarakstā ar otro kārtas numuru. Tas bija bez nosodījuma, taču ar neslēptu pārsteigumu gan, jo vairāk nekā astoņus gadus, kopš Andrejs strādā Liepājas domē un lauvas tiesu no tā tieši mēra birojā, viņš atradies politikas pašā epicentrā, vienlaikus spējot noturēties politiskās skatuves aizkulišu zonā, gādājot, lai starmešu gaismās būtu citi.

– Tu esi ilgstoši bijis politiķu padomnieks – strādājis kopā ar Uldi Sesku un Gunāru Ansiņu, vienlaikus tava paša uznākšana uz politiskās skatuves daudziem bija pārsteigums. 
– Es ļoti spilgti atceros vienu Ulda Seska sarunu ar Robertu Klēpi par jauniešu ienākšanu politikā – par citādāku skatījumu, par citādāku enerģiju un citu domāšanu. Roberts tagad arī ir Liepājas partijas kandidāts, taču viņa pirmā atbilde (gluži kā manējā) bija "NĒ!" Un es toreiz nodomāju: redz, tā ir katrās vēlēšanās. Kā sabiedrība skandinām par vecajiem politiķiem, kurus vajadzētu nomainīt ar jauniem, bet paši neesam tam gatavi. Nav nemaz tik daudz to gados jauno un saprātīgo liepājnieku, kas gribētu iet politikā. Ir saprātīgi jaunieši, kuri spētu ļoti veiksmīgi strādāt deputātu vietā, bet viņi to nevēlas. Un ir tādi, kas izmisīgi vēlas, bet viņu komunikācija ir vairāk destruktīva nekā saprātīga, un arī maz izpratnes par politiķa darbu un lēmumu pieņemšanu. Toreiz pieķēru sevi pie domas, ka jābeidz gaidīt “jauno politiku” no citiem. Es pats varu darīt ko lietas labā. Un mans sākotnējais "NĒ!" man pašam palika bez argumentiem. 
Man nav ilūziju par politiķa darbu. Tas tiešām ir darbs! Vairāk nekā astoņus gadus diendienā strādājot plecu pie pleca ar izciliem politikas smagsvariem kā Uldi Sesku vai Gunāru Ansiņu, esmu varējis gūt iespējami vērtīgāko pieredzi kā politiķis-jaunpienācējs.  Strādājot par padomnieku mēra birojā, kad Uldis Sesks vēl vadīja domi, vienas dienas laikā varēju nokāpt līdz ellei, atkal atgriezies un uzlidot kosmosā – tik dažādi un neskaitāmi jautājumi vienlaikus gāzās pāri ik dienu. Šī pieredze dod rūdījumu un drosmi, ka laiks iet tālāk! Un man prieks, ka tas notiek kopā ar Liepājas partijas komandu, kurai jūtos piederīgs.

– Tavs vārds un uzvārds liek domāt, ka neesi latvietis? 
– Esmu liepājnieks un esmu latvietis. Man no tēva puses vectēvs ir baltkrievu tautības, taču ģimenē vienmēr esam runājuši latviešu valodā, turklāt varētu pat teikt, ka esmu uzaudzis diezgan nacionāli un patriotiski noskaņotā vidē. Tāda vienmēr bijusi mana mamma. Strādājot diezgan nelatviskā vidē Liepājas maizes kombinātā, viņa Atmodas gados ap sevi pulcināja nacionāli noskaņotos kolēģus un darbojās Tautas frontē. Joprojām atceros, ka mani tādu pavisam mazu puišeli mamma vienmēr ņēma līdzi uz Tautas frontes organizētajiem mītiņiem, atceros, ka piedalījos partijas nama atgūšanas pasākumā, Ļeņina pieminekļa gāšanā un citos. 
Arī mans brālis ir izvēlējies profesionālo karjeru Latvijas armijā.  

– Esi Laumas rajona puika?
– Jā, esmu uzaudzis Laumas rajonā. Vasaras pavadījis pludmalē pie O.Kalpaka ielas, kur šodien plešas ostas termināli. Tā vispār bija fantastiska sajūta – rokas stiepiena attālumā pludmale, kāpas, jūra. Šobrīd teritorija ir mainījusies un bērnus vienus pašus tā uz pludmali nemaz vairs nelaiž, bet man tas bija tāds brīvības laiks. Netālu no mājām uzcelta pilnīgi jauna skola – esmu no pirmās patstāvīgās 15.vidusskolas skolēnu plūsmas. Viss bija blakus. Sava pasaule.

– Kad sāki sevi apzināt kā politiski aktīvu?
– Vēlēšanās esmu piedalījies vienmēr, jo man vienmēr ir bijis svarīgi lemt par savu valsti, Saeimu, pilsētas vadību. Noteikti esmu sabiedriski aktīvais tips, bet to, kas ir politika un kā tā veidojas, kā strādā valsts un pašvaldība – to esmu visvairāk mācījies studiju gados Rīgā, kad paralēli mācībām strādāju valsts pārvaldē, un pēdējos astoņos gados Liepājas pilsētas domē.

– Liepājas partija dibināta 2004. gadā. Vai tolaik politika vispār bija tavā dienaskārtībā?
– Man bija 21 gads un biju tālu prom no Latvijas. To, ka Liepājas mērs ir Uldis Sesks, protams, zināju, jo esmu no tās paaudzes, kas uzauga ar šo mēru. 1997. gadā, kad pirmo reizi Uldi Sesku ievēlēja par pilsētas galvu, man bija 14 gadu. Iepriekšējos mērus vai pilsētas vadību īsti pat nezināju.

– Esi atgriezies Liepājā pēc dzīves Lielbritānijā un studijām Rīgā. Apzināti meklēji iespēju atgriezties? Zināji, ka vēlies dzīvot Liepājā?
– Lielā mērā tā bija apstākļu sakritība, pateicoties Seska neatlaidībai un pārliecināšanas spējām. Tas ir apbrīnojami, kā viņš spēj pārliecināt un motivēt cilvēkus pieņemt lēmumus. 2012. gadā man tiešām nebija domas mainīt dzīvesvietu, tolaik dzīvoju Rīgā un ar sievu bijām atbraukuši uz Liepāju atpūsties vasarā. Strādāju Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē, vadīju sabiedrisko attiecību darbu. Esmu tas Andris Paraudziņš, kura seja daudziem noteikti palikusi atmiņā ar eID kartes ieviešanas laiku, un tā joprojām tiek bieži demonstrēta, runājot par e-parakstu kartē. Biju tiešām apmierināts ar darbu un dzīvi Rīgā, drīzāk pat dažādu personisku iemeslu dēļ negribēju mainīt savu dzīves vietu. Biju tikko uzsācis studijas Latvijas Universitātes maģistrantūrā. 
Un tad bija liktenīgais Domes personāla daļas vadītājas Aijas Nelsones zvans, lai atnāku uz sarunu ar mēru. Bija vakants mēra padomnieka amats. Gāju tikai cilvēciskas intereses vadīts. Ne katru dienu taču vari tikties ar pilsētas mēru. Uz piedāvājumu izmēģināt spēkus šajā amatā atbildēju ar noteiktu "nē". Man tas likās kā piedāvājums absolūti nelaikā. Bet tad bija otrā, trešā, ceturtā… saruna līdz pēdējā reize beidzās ar iepazīšanos mēra birojā ar topošajiem kolēģiem. Tā bija Ulda Seska spēja uzrunāt, aizraut un pārliecināt, un es nenožēloju šo izvēli.

– Daļa liepājnieku tevi, iespējams, atceras kā "Kurzemes Vārda" žurnālistu. Vai sabiedriskajās attiecībās nonāci līdzīgi kā citi žurnālisti – pārgāji frontes līniju?
– Pirmkārt, neuzskatu, ka būtu fronte. Apziņa, kas ir sabiedriskās attiecības un kā jādara šis darbs, man nāca tieši no žurnālista pieredzes. Laikrakstā "Kurzemes Vārds" nostrādāju nedaudz vairāk kā četrus gadus. Viss sākās, vēl esot vidusskolā. 15. vidusskolai apritēja desmit gadi un mums – vidusskolēniem – bija uzticēts veidot skolas avīzi. Ar to brīdi viss tā nemanot iegriezās šajā virzienā. Bijām trīs skolasbiedri, kuri apņēmās sagatavot svētku avīzi: es, Pauls Kaufmanis, kurš šobrīd ir portāla www.liepajniekiem.lv redaktors, un Maija Meiere. Tā sākās skolas avīze un kādā brīdī pašiem ar savu sapratni vairs nepietika, tāpēc padomu prasījām tā laika "Kurzemes Vārda" redaktora vietniekam Edgaram Lūsēnam. Viņš laikam saskatīja mūsos potenciālu, patika tas, ko gribējām savā avīzē parādīt, kā atspoguļot tēmas un kā strādājām. Caur Edgaru nonācu "Kurzemes Vārda" redakcijā, rakstījām reportāžas no Dziesmu un deju svētkiem, sāku veidot ielu intervijas, mazus rakstiņus un pēc vidusskolas mani tādu – bez īpašas izglītības – pieņēma redakcijā un pat uzticēja kriminālziņu rakstīšanu. Pēc Gundara Matīsa tas redakcijā vienmēr bijis darbs ar augsti uzliktu latiņu. 

– Tas nozīmē, ka jau skolas gados biji tāds aktīvs un darbīgs, zināji, ko vēlies?
– Nebūt nē! Gluži otrādi. Dzīve man piespēlējusi notikumus un galvenokārt jau cilvēkus, kas manī ierauga to, ko pats, iespējams, vēl neapzinos. Skolas gadi gan manās atmiņās ir ar vislabākajām sajūtām. Jāsaka, ka bijām lieliska klase, man bija lieliski klasesbiedri. Nebija ne konkurences vai pusaudžu sarežģīto attiecību – bijām kā kodols, kas turējās kopā, citam citu atbalstot. Bijām klase ar savu iekšēju pozitīvu dzīvi. Tuvākie draugi man joprojām ir no skolas gadiem – mums joprojām ir viena emocionāla asinsrite un izpratne par daudzām lietām. 
Skolas laikā nebiju nekāds paraugpuika vai izcilnieks. Pie tam biju izteikti nesportisks un paslinks. Atceros tos krosiņus, kas bija jāskrien ap skolas teritoriju un pārsvarā pa pludmales kāpām iepretim skolai. Paradoksāli: lai cik ļoti man skolas laikā nepatika sports, šodien skriešana vai vingrošana man ir labākais veids, kā izlādēt uzkrāto spriedzi. 

– Kuri mācību priekšmeti skolā tev patika?
– Katrā vecumā bija kas cits. Atceros, ka 4. klasi pabeidzu ar vasaras darbiem, jo biju nesekmīgs latviešu valodā. Es, kuram šodien tekstu veidošana ir pamatdarbs un kurš labo kļūdas citu uzrakstītajā! Tas mainījās, pateicoties manam latviešu valodas skolotājam Pēterim Vīksnem. Varētu teikt, ka iemīlēju latviešu valodu un valodas vispār, jo sāku tās uztvert tā shematiski, kā formulas un virknējumus ar skaidriem noteikumiem un likumiem. Iespējams, ja nebūtu tik talantīga pedagoga, būtu izvēlējies pavisam ko citu. Es vispār varu teikt, ka man ir ļoti laimējies dzīvē satikt pasniedzējus, kas paši ir lielas personības. Gan vidusskolas laikā, gan arī vēlāk augstskolā Rīgas Stradiņa universitātē vai Latvijas Universitātē. 
Bet vispār vidusskolas laikā tas bija arī tāds eksperimentu laiks izglītības programmās. Bijām klase ar komerciālas izglītības programmas novirzienu. Papildu pamatpriekšmetiem apguvām mārketinga pamatus, mikro un makro ekonomiku, uzņēmējdarbības pamatus, pat rēķinājām algas, apguvām vadības zinības un socioloģiju. Bija interesanti. 

– Pēc vidusskolas devies studēt žurnālistiku?
– Nē. "Kurzemes Vārdā" žurnālista darbu izpelnījos kā sava veida avansu visai turpmākajai dzīvei. Man nebija izglītības, biju jauns. Kā daudzi tolaik, biju paņēmis kredītu mājoklim. Pēc četriem redakcijā nostrādātiem gadiem aizbraucu uz Lielbritāniju. Tas bija 2004. gads. Nezināju, ko gribu, un arī tā īsti nevarēju atļauties kaut ko gribēt. Anglijā strādāju un arī nedaudz mācījos, pabeidzu East Berkshire College – kā iebraucējs apguvu angļu valodu. Laiks Anglijā man ļāva sevi vairāk apzināties kā latvieti, kā piederīgu Latvijai. Zināju, ka atgriezīšos. Lai arī man tur gāja labi. Īsā laikā uzstrādājos par restorāna vadītāja vietnieku, bet tas noteikti nebija tas, ko vēlos darīt visu dzīvi. 2008. gadā atgriezos Latvijā un iestājos Rīgas Stradiņa universitātē, lai studētu sabiedriskās attiecības.

– Kāpēc tāda izvēle – sabiedriskās attiecības, nevis žurnālistika? 
– Žurnālistikas posmu emocionāli sevī biju noslēdzis, taču sabiedriskās attiecības ir tuvas un radniecīgas žurnālista darbam. Šajā profesijā ir daudz no psihologa darba, ir vērtīga žurnālista pieredze, vienlaikus jābūt izpratnei par uzņēmumu un vadību. Sabiedrisko attiecību speciālists ir sava veida tilts no uzņēmuma, iestādes vai kādas organizācijas pie sabiedrības, un šo tiltu vienlīdz izturīgu un veiksmīgu būvē sadarbība ar medijiem, ar žurnālistiem. Esmu no abām pusēm sapratis, ko nozīmē ziņa. Kāda ir tās vērtība? Kā saprast notikuma būtību, saskatīt kodolu. Katras ziņas pamatā: kas? kur? kad? kāpēc? Esmu mācījies nolikt malā emocijas brīdī, kad strādāju. Un otrādi – mācījies ietvert vai skaidrot notikumu caur emocijām, jo dažkārt bez tām nav iespējams izprast un uztvert būtību.

– Kā ir ar tavu izvēli iesaistīties politikā? Vai tas ir emocionāls vai racionāls lēmums?
– Pirmkārt, tas ir ļoti personisks lēmums. Nesasteigts un apzināts. Otrkārt, no brīža, kad piekritu iesaistīties šajās vēlēšanās kā deputāta kandidāts, nekas nebeidzas – viss tikai sākas. Kopš Liepājas mēru rotācijas, apzinājos, ka esmu sasniedzis sava veida griestus. Profesionāli esmu tur, kur esmu. Tālāk nav kur. Varu, protams, atrast jaunu starta punktu un sākt jaunu ceļu, bet varu mēģināt palikt te un iet tālāk. Bija tāds neskaidrais status quo. Mani nekad nav interesējusi ne vara, ne slava. Gribu labi darīt savu darbu, paveikt sev uzticēto. 

– Vai darbs pašvaldībā, domē, kādā no iestādēm vai uzņēmumiem nozīmē, ka esi politiski orientēts? Vai tomēr arī drīksti palikt neitrāls un brīvs savā izvēlē?

– Es gribētu teikt, ka vari palikt neitrāls, taču viss ir atkarīgs no amata, kuru ieņem. Kad uzsāku darbu Liepājas domē, man bija stingra prasība, lai varu palikt profesionāli neatkarīgs un darīt savu darbu, nepārkāpjot savus principus un neejot pret savām vērtībām. Man to apsolīja un pa šiem gadiem neesmu jutis spiedienu darīt kaut ko, kas būtu pret manu pārliecību. 2012. gada septembrī, kad sāku strādāt pašvaldībā, bija sarežģīts laiks, jo nākamajā gadā bija gaidāmas pašvaldību vēlēšanas. Atceros, ka toreiz domāju: ja nu vēlēšanu rezultātā Sesku nepārvēlē, es palieku bez darba un ko tālāk? Vienlaikus apzinājos, ka viņš ir tik autoritatīva figūra politikā, ka gada laikā varu pagūt ieraudzīt un iemācīties tik daudz. Un vispār tas ir jāapzinās, ka, strādājot pašvaldībā, savus darba mērķus tomēr vajadzētu rēķināt četrgadēs. Daudziem, ne tikai politiķiem. Galu galā caur politiķi vērtēts tiek arī katra mūsu pašvaldības darbinieka ieguldītais darbs. Un otrādi. Komandas darbs – tieši kā to vienmēr uzsver Uldis Sesks, un tieši tā tas arī ir. 

– Vai tas nozīmē, ka nav iespējams izvairīties no tā, ka esi sasaistīts ar kādu politisku spēku, strādājot pašvaldībā? 
– Padomnieka amatā nav iespējams. Un daudzos pašvaldības amatos nav. Tāpēc varu būt gandarīts, ka man ir laimējies strādāt kopā ar labākajiem – Liepājas politikas smagsvariem. Un ne tikai Liepājas. Uldis Sesks un Gunārs Ansiņš noteikti ir valsts mēroga politiķi. Vilnis Vitkovskis, Helvijs Valcis, Edvīns Striks – tie ir profesionāļi, kurus ļoti augstu cienu. Gribu pieminēt arī Silvu Goldi.
Uz Liepāju atnācu ar pieredzi valsts pārvaldē galvaspilsētā, tomēr politikas dziļākos ūdeņus faktiski iepazinu tieši šeit, Liepājā. Ministru prezidenti, ministri, prezidenti, valsts augstākās amatpersonas – tos visus esmu sastapis Liepājā. Viss sagriezās strauji, aizraujoši, interesanti. Esmu ieguvis rūdījumu, ko man nevar vairs ne atņemt, ne mazināt. Man pieder šī pieredze. Un vēl – man ir bijusi iespēja salīdzināt, kā strādā dažādu politisko spēku deputāti Liepājas domē. Politika nemīl viduvējības. Ilgstoši var strādāt tikai tie, kas prot aizraut un pārliecināt. 

– Un tomēr. Kāpēc sabiedrība sagaida jaunus cilvēkus politikā? 
– Domāju, ka tas patiesībā ir tāds jaunības kults. Tas valda ne tikai politikā. Visur –mārketingā, reklāmas tirgos, sociālajos tīklos. Es esmu par pieredzes un zināšanu saplūšanu ar jaunu enerģiju, ar citādu, atvērtāku, tolerantāku domāšanu. Katra nākamā paaudze daudz vienkāršāk pieņem atšķirīgo vai par derīgu un pieņemamu atzīst to, ko vecākā paaudze vienkārši nespēj pieņemt. Politikā pie varas gribas redzēt tos ambiciozos un mērķtiecīgos, taču tam ir jānotiek sazobē ar kompetenci un izpratni. Nedrīkst krist galējībās. Liepājas partijas saraksts ir labs piemērs, kā veidot piedāvājumu vēlētājam, kurš grib balsot gan par labi pārbaudītām vērtībām un paredzamu politiku, gan dodot iespēju mazāk zināmam un jaunam politiķim.

– Kas ir tas, ko personīgi vari dot Liepājai? Ko tu darīsi savādāk?
– Jaunie politiķi var īstenot pilsētas pārvaldi, nezaudējot esošo. Tas nozīmē citādāk, mūsdienīgāk. Seskam nepārmet sliktu darbu vai kādas grandiozas kļūdas. Tas, ka Liepāja pēdējo 20 gadu laikā ir mainījusies teju līdz nepazīšanai un vienlaikus ir saglabājusi to pazīstamo, tuvo un tik mīļo – šaubos, vai kāds to varētu pilnībā noliegt. Un tieši ar tādu pašu pietāti un attieksmi būtu jāienāk jaunajiem politikā. Mums jāiet līdzi laikam. Liepājas partijas programmā īsi ir formulēti uzdevumi viedai Liepājai, pasākumi, kas pašvaldības darbu var darīt pieejamāku un atvērtāku sabiedrībai, vienlaikus piedāvājot attālinātas un ļoti precīzas un skaidras sabiedrības līdzdalības formas visā, sākot ar savu ielu un mājas apkaimi, skolu, pulciņu vai bērnudārzu bērniem, beidzot ar lieliem objektiem un stratēģiskiem mērķiem pilsētas attīstībā. Es gribu panākt, ka katrs liepājnieks zina savas iespējas, kā piedalīties, iesaistīties, saņemt sev nepieciešamo informāciju un prast to izmantot jēgpilni.

– Vai tev ir autoritātes politikā?
– Nesauksim par autoritātēm, bet man patīk sekot līdzi politiķu aktivitātēm Lielbritānijā, Londonas mēra vēlēšanas ir interesantas. Vēroju Kanādas liberāļus un esošo premjerministru Džastinu Trudo, Francijas prezidentu Emanuelu Makronu. Vinstons Čerčils, Margareta Tečere – vēsturiski spēcīgākās figūras vienmēr tikušas vērtētas neviennozīmīgi, bet tās arī bijušas tās interesantākās.

Esmu no tiem, kurus fascinē Vairas Vīķes-Freibergas personība. Domāju, turpmākajiem prezidentiem vienkārši ir grūti noturēties vai pat pietuvināties šim līmenim. Līdzīgas paralēles varētu vilkt arī Liepājas politikā – Jānim Vilnītim pēc Ulda Seska ir diezgan sarežģīti strādāt, Seskam joprojām ir vārds un vērtība gan dziļākos politiskos ūdeņos, gan arī seklākos. 

– Kāda būs Liepāja pēc četriem gadiem?
– Jau šodien ar daudz ko lepojos un par daudz ko priecājos Liepājā. Diemžēl ir dažas lietas un vietas, par kurām man ir kauns. Nu, piemēram, vedot savu četrus gadus veco dēlu uz bērnudārzu no sirds apbrīnoju darbinieku spēju būt radošiem un vecāku iesaisti, lai no krāsotām autoriepām un paletēm izveidotu rotaļu laukumus mazuļiem. Tomēr pašvaldībai būtu jāpadara šie rotaļu laukumi atbilstoši mūsdienu prasībām. Tāpat ietvju trūkums daudzviet mikrorajonos un līdzīgi mazie darbi, kas sen jau būtu paveicami. Ceru, ka tiešām katram bērnam būs vieta bērnudārzā, jo šo problēmu esmu reāli izbaudījis pats. 
Domāju, ka būs vairāk atbalsta iespēju, kā piesaistīt jaunos speciālistus, būs saprotams, pieejams un izmantots atbalsts uzņēmējdarbības uzsākšanai. Liepāja būs omulīga, viesmīlīga pilsēta ar savu īpašo piedāvājumu kultūrā, mākslā, radošumā, viesmīlībā. Būsim uzvarējuši pandēmiju, strādāsim, mācīsimies, sportosim, dzīvosim un baudīsim iespējas, ko piedāvā Liepāja. Un tādu ir daudz. Man ļoti patīk garo distanču pārgājieni gar jūru vai ezeru, Karostas vai Bernātu mežu takas, vienatnē, ar suni vai kopā ar draugiem. Liepāja ir vienreizēja, un tas vienkārši ir jāsaskata. Tā ir mana atpūta – termosā tēja, kāds našķis un es dodos, kurp acis rāda. Tas nozīmē uz priekšu!

Atpakaļ