Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas laikā bija lielais skaits deputātu, līdz ar ko bija krasas uzskatu atšķirības, pretestība citam pret citu. Man arī bija tas gods būt to aptuveni 130 cilvēku skaitā, un sajūta, gaidot, kura viedokļa atbalstītāji būs vairākumā, bija nervus kutinoša.

Tā īsti pat nav aprakstāmas tā laika sajūtas, taču bija nojauta, ka 4.maijā jānotiek kaut kam “foršam”. Un tad bija tā, ka vēderā kaut kas griezās un bija sajūta: kaut kam jābūt. Protams, bija satraukums!

Tajā laikā Augstākajā padomē bija Linards Muciņš, arī Jānis Lagzdiņš, jau aizsaulē aizgājušais Teodors Eniņš. Linards Muciņš tajā laikā bija Liepājas jaunatnes centra juristkonsuls. Centra dibinātājs bija Verners Bokums. Mēs ar Valēriju Liepu savukārt bijām direktora vietnieki.

Un 4.maijā, kad bija paredzams balsojums, nolēmām: nē, Linard, mēs tevi vienu uz Rīgu nelaižam – brauksim līdzi. Un tā mēs ar Linardu, arī Valērijs Liepa un Ināra Vizule, kas mums bija grāmatvede, sēdāmies Ināras “žigulītī” un braucām uz Rīgu, lai būtu klāt svarīgajos notikumos.

Jokojām, ka gadījumā, ja kas - ja balsojums ir negatīvs vai tamlīdzīgi, mēs ņemam Linardu un laižamies, lai viņam, puikam, kaut kas nenotiek. Tāds apmēram bija mūsu uzstādījums.

Aptuveni pirms nedēļas Latvijas televīzija rādīja tā laika kadrus ar cilvēkiem pie Saeimas mājas, un tur esam arī mēs. Šos kadrus savulaik filmēja Juris Podnieks, un viņš bija kā savs cilvēks grupai “Credo”, līdz ar ko, pamanījis, ka mēs esam pie Saeimas mājas, viņš mūs filmēja. Esmu pat redzējis hronikās, kā es tur ar paceltām rokām un mazliet miklām acīm aplaudēju. Tā kā arī es tajā rindā biju, gandrīz pie paša stūra.

Ir zināms, kā viss beidzās, taču jau toreiz 4.maijā mēs sapratām, ka ir sācies labs laiks, ka mēs esam sasnieguši to, uz ko ejam. Tāpēc arī, braucot trijatā ar meiteni līdzi, bijām gatavi scenārijam, kāds pieņemts pēc futbola spēles – ja uzvarēsim, “bišku jāierauj”, bet ja zaudēsim, tad 50 grami nepieciešami uz kreņķiem.

Svarīgajā vakarā pie Linarda, kurš dzīvoja Augstākās padomes kopmītnēs, mazliet atzīmējām notikumu. Atceros arī, kā Eniņu no rīta aizveda pa tiešo uz slimnīcu, lai izoperētu aklo zarnu.

Toreiz mēs tik daudz neapzinājāmies, kā būs turpmāk, kas sekos, kāda būs ekonomika, bet notikums bija emocionāli neaizmirstams – vēdera trīsas pārauga kaifā un to nevarēja noslēpt, tas nāca uz āru visiem pūlī. Kad kļuva zināms balsojuma rezultāts, kā visi gavilēja, kā visi kliedza!

Manuprāt, vēsturiskais lēmums bija tikai uz labu. Kādā grāmatā rakstīts, ka 40 gadus vajag iet pa tuksnesi. Mums vēl nav 40 gadu, neesam tā tauta, kas 40 gadus vadāta pa tuksnesi. Mēs paši no savas veiksmes, tiesa – dažreiz no ne tik lielas veiksmes, mācāmies.

Bet man lielas, ka pats galvenais ir tas, ka mums ļoti, ļoti daudzās lietās ir brīva izvēle, kas līdz tam nebija. Atbildība mums katram jāuzņemas pašam. Gan par sevi, gan tuviem un mīļiem cilvēkiem. Jo mums taču ir iespēja – mums ir iedota izvēle. Neatnāks ne cara tētiņš, ne kāds cits un nepateiks, kā jārīkojas – mums ir izvēle.

Un tāpēc domāju, ka šajā brīdī jo ir pasaulē un Latvijā gudrāki cilvēki, jo tā izvēle ir lielākam daudzumam ļaužu pieņemamāka.

Izskanēja, ka Valsts 4.maijam tērē līdzekļus. Nepiekrītu, ka tas būtu Valsts uzdevums. Tas ir katras pašvaldības pienākums. Un šajā sakarā man ir ļoti liels prieks par Liepāju, jo mūsu pilsētā jau n-tos gadus 4.maijā notiek pasākums “Liepājas pēdas Latvijā”. Turklāt šogad šis pasākums vēl tiks papildināts ar koncertu. Mūsu pilsēta, tās vadība un iedzīvotāji ir atradusi ļoti labu variantu, kā atzīmēt īpašo datumu – 4.maiju.