Viens no pilsētas domes jaunā sastāva septiņiem (un pēdējais no portāla aptaujātajiem) pirmo reizi ievēlētajiem deputātiem ir Liepājas Neredzīgo biedrības valdes priekšsēdētājs Māris Ceirulis (Liepājas partija). Par to, kādēļ izvirzījis savu kandidatūru vēlēšanās un kā nu, ticis ievēlēts, spēj savienot tiešos pienākumus ar deputāta pienākumiem, portāls iztaujāja viņu pašu.

Cik sen un kādu apsvērumu mudināts iesaistījāties politikā?

Politikā šī vārda tiešajā nozīmē iesaistījos šogad, bet saimnieciskā politikā darbojos kopš 1999.gada, kopš strādāju biedrībā. Sadarbība ar pilsētas domi bijusi visus šos gadus un viss, kas pilsētā panākts – luksofori, vadlīnijas, marķējumi, 0 līmenis ietves un braucamās daļas savienojuma vietā pie gājēju pārejām un u.c. ir šīs sadarbības rezultāts.

Pats politikā nerāvos, mani uzaicināja iesaistīties Ansiņa kungs ar Seska kungu. Pieļauju, viņi novērtējuši iepriekšējo sadarbību un secinājuši, ka varu būt komandas spēlētājs labā nozīmē. Arī ministrijās – Labklājības ministrijā, VARAM u.c. – ejam risināt jautājumus, kas saistīti ar cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Tieši mēs 2003.gadā sākām cīnīties par jautājumu, kas attiecas uz asistentu cilvēkiem ar invaliditāti, par subsidētām darba vietām cilvēkiem ar invaliditāti. Dome palīdzēja nomaksāt darba devēja nodokli, jo citādi mēs kā nevalstiska organizācija šo jautājumu nevarējām atrisināt. Tas bija labs piemērs visai Latvijai, pēc kā daudzi, piemēram, Rēzekne, Tukums u.c. pārņēma šo pieredzi un palīdzēja veicināt cilvēku ar invaliditāti nodarbinātību.

Politika nav mans tiešais aicinājums. Absolūti nē! Esmu ticīgs cilvēks un mans uzdevums ir palīdzēt cilvēkiem izkļūt no drausmīgās situācijas, kad viņi ir depresijā, krīzēs, sevišķi pēc invaliditātes iegūšanas vai veselības pasliktināšanās. Tas ir drausmīgs stāvoklis. Atceros sevi pēc avārijas, kad sieva gāja strādāt, bet es paliku mājās ar diviem maziem bērniem. Pēc aktīvas darbības, kad biju strādājis par bārmeni un nemitīgi bijis fiziski aktīvs, teju vai juku prātā – biju pats sev apnicis. Tās ir situācijas, kad sāc vai nu dzert vai meklēt līdzīgus problēmu risinājumus. Paldies Dievam, ieguvu dvēseles mieru ticībā uz Jēzu Kristu, kas atklājās Dieva vārdā – Bībelē. Tādēļ palīdzēt cilvēkiem ir mana prioritāte, un savu iespēju robežās cenšos to darīt. Stāstu savu pieredzi, iedrošinu.

Būtiski ir arī sakārtot pilsētvidi, lai cilvēkiem ar invaliditāti pilsēta būtu pieejama, lai viņiem nebūtu jāsēž istabā. Domē jau esam apsprieduši nepieciešamību izstrādāt pilsētvides pieejamības plānu, lai mērķtiecīgi pilsētvide tiktu sakārtota tā, lai tā būtu pieejama visiem cilvēkiem. Tas, kas būs pieejams cilvēkiem ar invaliditāti, būs pieejams ikvienam. Piemēram, pilsētā uzstādītas skaistas velosipēdu novietnes divriteņa formā, bet vājredzīgiem cilvēkiem, arī man, šīs novietnes nav redzamas – mēs šiem priekšmetiem skrienam virsū. Risinājums ir vienkāršs – reljefa segums un  kontrastējošas krāsas, piemēram, dzeltenas vai sarkanas norobežojuma izveide. Un viss būs kārtībā, tāpat kā ar marķētajiem stabiem. Lai spēles noteikumi visiem ir skaidri. Kad ienāk jauni pakalpojumu sniedzēji vai būvnieki, tie nereti brīnās: kāpēc tas vajadzīgs, noteikumos tas nav paredzēts. Bet, ja pilsēta ir definējusi: mums tas ir svarīgi, mūsu iedzīvotājiem un pilsētas viesiem tas ir būtisks drošības jautājums, tad ieguvēji būs visi. Ne tikai cilvēki ar invaliditāti, bet arī māmiņas ar bērnu ratiņiem un vecāka gada gājuma cilvēkiem. Nevajag uzbrauktuvēs pieļaut ne divu, ne trīs centimetru pacēlumu, vajag nullīti! Ja būs pilsētvides pieejamības plāns, vairs nevarēs būt diskusijas.

Vai citi politiskie spēki nav mēģinājuši Jūs piesaistīt?

Pirms astoņiem gadiem mani aicināja vismaz piecas partijas. Skaidri un gaiši toreiz pateicu, ka invaliditāte neizvēlas ne dzimumu un vecumu, ne politisko piederību un nacionalitāti. Par invalīdu pēkšņi var kļūt ikviens no mums. Man joprojām nesaprotamas ir pozīcijas un opozīcijas lietas. Ja kopā varam izdarīt labu darbu, tad kāpēc jāmētā pirksti un jāuzsver savs “es”? Man ir pilnīgi cits uzstādījums. Bijuši gadījumi, kad esmu kaut ko darījis, bet pēc paveiktā novērtējumu saņēmis kāds cits. Bet man nav svarīgs tas gods, man svarīgs rezultāts. Ja grib tikai zīmēties, es to nespēju saprast – esmu darītājs, praktiķis.

Vai esat gandarīts par liepājnieku balsīm, kas tika nodotas Jums? Vai varbūt, gluži pretēji, jūtaties nenovērtēts, ka neesat, piemēram, vicemēra vietā?

Vispirms vēlos sacīt, paldies, katram liepājniekam, kas ir novērtējis līdz šim paveiktos darbus un uzticējis tos turpināt – jādomā, ka ar plašākām iespējām praktiski palīdzēt cilvēkiem.

Notiek tā, kā Dievs to ir vēlējis, ja man šajā vietā jābūt, tad darīšu man uzticētos pienākumus pēc labākās sirdsapziņas. Cik būs atkarīgs no manis, cik man Dievs dos spēku un gudrību, tik arī strādāšu. Jo būtiskākais taču ir paveikt labus darbus. Cilvēki, kas jau vairākus gadus strādā domē, vēlas iedziļināties, piemēram, invalīdu problēmās, taču es šajā jomā esmu iekšā ikdienā. Un tā ir atšķirība. Varu pateikt, kāda ir reālā situācija, jo no savas organizācijas neesmu aizgājis prom. Un negrasos aiziet no biedrības, jo mana prioritāte ir un paliek cilvēki ar invaliditāti, viņu vajadzības.

Domē paveras plašākas iespējas. Ne reizi nav bijusi situācija, kad es, nākot ar ierosinājumiem un priekšlikumiem uz domi, būtu noraidīts. Ja ir saprātīgi argumenti, tiek meklēti risinājumi. Jo nevar iet ar dūri pa priekšu, ar negatīvismu, kritiku, nosodījumu, kurnēšanu. Kurš tad gribēs sadarboties? Tā jau sabiedrībā ir daudz negatīvisma! Vienmēr esam bijuši vērsti uz sadarbību.

Man nebija uzstādījuma tikt domē par katru cenu, nekad neesmu kārojis pēc amatiem. Ir bijuši piedāvājumi vadīt Latvijas Neredzīgo biedrību, tāpat vadīt rehabilitācijas centru. Mani tas nav saistījis. Gribu būt noderīgs tur, kur esmu vajadzīgs, dot reālu pienesumu. Nav jāiet pār līķiem.

Vai jau esat saradis ar jaunajiem pienākumiem domē?

Godīgi runājot, nav vienkārši. Daudzi nesaprot, cik daudz es redzu. Pēdējos gadus esmu centies iespēju robežās izvairīties no datora, jo redzes atlikums ir ne pārāk liels. Biedrībā kolēģi rakstu darbus līdz šim palīdzējuši veikt. Tagad izvairīties vairs nav iespējams. Taču esmu gandarīts par attieksmi, jo iepriekš jau brīdināju, ka ir jārēķinās ar manu redzi un man ir nepieciešams asistents. Un tas pat varbūt ir ļoti labi, ka domē ir kāds cilvēks ar invaliditāti, jo politiķiem ir jāmācās sadzīvot ar mani un līdz ar to ar cilvēku ar invaliditāti. Šī saskarsme domē varētu ienest vairāk pozitīvas attieksmes, izpratni par šo cilvēku vajadzībām.

Liepājā ir vairāk nekā 20 tūkstoši cilvēku pensijas vecumā un. Viņiem arī veselība un redze nepaliek labāka. Tādēļ saskarsme ar cilvēkiem ar invaliditāti palīdz veidot izpratni par komunikāciju ar vecāka gada gājuma cilvēkiem. Ar viņiem jārunā vieglā un saprotamā valodā, nevis izmantojot jaunvārdus. To šobrīd deputāti kopā ar mani arī mācās.

Vai bija jāapgūst kaut kas jauns?

Galvenais bija dators. Esmu gandarīts, jo tika uzklausīta un realizēta nepieciešamība pēc speciālas programmas, kas ir ne tikai palielinoša, bet arī runājoša. Tiku apmācīts arī lietot lietvedības programmu, daudz palīdzēja Vita Plūksna un Brigita Dreiže. Šajā ziņā ne bīdi nav bijusi situācija: tiec pats galā. Arī pārējie – gan pozīcijas, gan opozīcijas – deputāti pauduši sapratni. Jo galvenais taču ir cilvēks – ar savām problēmām, vajadzībām un iespējām.  Lai Dievs dod atrast kopīgu valodu, lai varam palīdzēt liepājniekiem. Ja sāk vilkt kaut kādas sarkanās līnijas, tad man tas šķiet neprāts.

Ko vēlaties sasniegt turpmāko četru gadu laikā, pildot deputāta pienākumus?

Pirmais, lai tiktu izstrādāts pilsētvides pieejamības plāns atbilstoši universālā dizaina principiem.

Otrais – nepieciešams nevalstisko organizāciju projektu konkursam palielināt finansējumu. Definējot katram gadam prioritārās jomas - sociālā joma, izglītība, bērni un jaunieši, invalīdi,  pensionāri vai citas.

Nākamais: nepieciešams rast iespēju nodrošināt finansējumu vairāku dienas centru darbībai, piemēram, Neredzīgo biedrībai, Diakonijas centram, Jauniem Vanagiem vai citos centros, kur ir izveidota materiāltehniskā bāze un kuri sevi jau ir pierādījuši reālā darbībā kā pakalpojuma sniedzēji. Projektiem nav ilgtspējas. Saprotu, ka naudiņas ir tik, cik ir, bet būtu vēlams, lai pašvaldība palielinātu finansējumu. Dienas centri noteikti ir nepieciešami. Redzu, kā nāk pie mums. Ne tikai neredzīgie, sen jau ir cilvēki ar kustību traucējumiem, pensijas vecuma cilvēki u.c. Cilvēki ir izmisumā, kad kārtējais projekts beidzas. Mierinu viņus, ka „zīmēsim naudiņu”. To arī darām, rakstot projektus, lai iegūtu finansējumu. Ziemupē esam iegādājušies lauku īpašumu rehabilitācijas centram cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, lai no pilsētvides cilvēki varētu aizbraukt relaksēties, atveldzēt dvēseli. Tas tiek darīts pilsētas iedzīvotājiem.

Svarīgi arī palielināt invaliditātes sabiedrisko ekspertu skaitu. Pagaidām esam mēs ar Andi Dzērvi, bet nepieciešams apmācīt vēl kādu. Bieži ir situācijas, kad saņemam trauksmes zvanus. Piemēram, saņemam informāciju, ka ietvei tieši pa vidu tiek uzstādīts stabs, ko nav iespējams apiet ne pa vienu pusi. Līdz šim risinājums vienmēr atrasts, taču uzskatu, ka būtu jānovirza mazliet lielāki resursi, lai eksperti jau savlaicīgi izskata projektus. Lai nav tā, ka objekts jau uzbūvēts, un tikai tad atklājas nepilnības. Jo visbiežāk cilvēki, kuriem nav problēmu, neizprot cilvēku ar īpašām vajadzībām – ne tikai invalīdu, bet arī vecu un slimu cilvēku – problēmas. Protams, visiem nav jāpiedzīvo nelaime, lai saprastu, pietiek uzklausīt tos, kas ar problēmām jau saskārušies.

Jau esam pārrunājuši, ka jāatbalsta nevalstisko organizāciju vēlme piesaistīt Eiropas naudu. Jo organizācijām nav iespējas to izdarīt, nav kapacitātes. Ne katra organizācija var sagatavot projekta pieteikumu, kas atbilstu finansētāja prasībām. Pašvaldībai jāpalīdz tos sagatavot, kā arī jāatbalsta organizācijas ar līdzfinansējumu. Līdz šim Liepājas dome to veiksmīgi darījusi – atbalstījusi organizācijas, kas dara labas lietas liepājnieku interesēs.

Viena no prioritātēm ir  - veicināt cilvēku ar invaliditāti nodarbinātību, lai pēc iespējas vairāk, katrs savu spēju robežās no pabalsta saņēmēja kļūtu par nodokļa maksātāju.

Ko gribat no sevis dot Liepājai?

Cik tas ir iespējams, iesaistīties procesos, lai nestu pienesumu liepājniekiem un pilsētai. Līdz šim ne pārāk raiti vedies risināt jautājumu par cilvēku ar invaliditāti nodarbināšanu. Liepājā ir trīs uzņēmēji, kas dod pakošanas un saiņošanas darbus cilvēkiem ar invaliditāti. Tie ir mazkvalificētie darbi, bet cilvēki ar invaliditāti tos var paveikt. Ja nav 3 gadu darba stāžs, tad cilvēkam ar invaliditāti kopš bērnības pensija ir 75 lati mēnesī, ar iegūto invaliditāti – 45 lati mēnesī. Ikviens ir laimīgs, ja var strādāt un nopelnīt kaut 50  un vairāk latus. Pirmkārt, viņš ir cilvēkos, ir vajadzīgs, noderīgs, viņam nav mazvērtības kompleksa. Spilgti atceros pirmskrīzes laiku, kad 60 cilvēki ar invaliditāti tika nodarbināti apsveikuma kartīšu ražotnē. Kāds priecājās, ka varēs nopirkt jaunas kurpes, cits jūsmoja, ka tiks pie velosipēda, bet kāds bija sajūsmā, ka beidzot varēs izremontēt savu istabiņu. Strādājot šiem cilvēkiem paveras iespēja uzlabot savas dzīves kvalitāti, un to man gribētos veicināt. Protams, pašvaldība nevar radīt darba vietas, bet var par to runāt ar uzņēmumu pārstāvjiem. Tādējādi politiķi var palīdzēt cilvēkiem ar invaliditāti, un šādu cilvēku Liepājā ir 5 tūkstoši. Ticu un zinu, ka kopīgi strādājot, varam atrisināt daudzas pilsētai nozīmīgas problēmas, īstenot labus projektus un  praktiski palīdzēt cilvēkiem viņu vajadzībās, meklējot saprātīgus risinājumus.

Vai jaunie pienākumi domē netraucē veikt tiešos pienākumus?

Jaunie pienākumi lielā mērā papildina līdzšinējos. Pirms piekritu darboties politikā, kāda kolēģe jau smēja: Māris jau pa domi vien grozās. Sava taisnība ir – te Komunālā pārvalde, te Izpilddirekcija, Attīstības pārvalde, Būvvalde. Apritē biju visu laiku. Ceru, ka atšķirība nu ir tikai tā, ka varēšu arī politiski ietekmēt saimniecisko politiku un atgādināt par cilvēku ar invaliditāti vajadzībām.

Tas nozīmē, ka nav jāizdara sāpīga izvēle un no kaut kā jāatsakās?

Nē, šāda izvēle man nebija jāizdara. Negrasos pamest biedrību. Tas ir mans aicinājums – turēt rūpi par cilvēkiem ar invaliditāti, jo pats esmu no tās vides, zinu, kādas krīzes jāpārvar un kā tām var tikt pāri. Pagaidām ne brīdi nav bijusi sajūta, ka vajadzētu amata pilnvaras nodot citam. Turklāt vēl jārealizē mans mūža ieguldījums – rehabilitācija lauku vidē cilvēkiem ar invaliditāti.

Jo palikt nevarīgam, iespundētam četrās sienās, ir briesmīgākais, kas var būt. Paskatāmies kaut vai uz vecajiem ļaudīm. Kamēr viņi iet darbā, ir aktīvi un jūtas vajadzīgi, viņi turas. Bet, kad aiziet pensijā, kad bērni izauguši, šie cilvēki kļūst mazaktīvi un krīt depresijā. Biežāk sāk arī slimot.

Ko par Jūsu jaunajiem pienākumiem saka ģimene?  

Jā, darbs nu prasa vēl vairāk laika un spēka. Kad atgriežos mājās un meitas taujā, kāda bijusi diena, atbildu: blīvums kubā… Tas mums ģimenē labs novērtējums. Man nepatīk pindzelēšanās, staipīšanās, lēnīgums un čammāšanās. Man vajag aktīvu darbību, vajag „blīvumu kubā”. Ir vēl trešais bloks, kur rosos – garīgā joma. Mans sirds darbs ir darīt cilvēkiem labu. Nevis tikai runāt. Lielākā atbildība ir pašam ar savu dzīvi rādīt piemēru.

Varu būt tikai pateicīgs, jo no ģimenes saņēmu izpratni un atbalstu. Kad vajag veikt kādus rakstu darbus vai ko izlasīt, palīdz gan sieva, gan meitas. Vecākā meita Megija, kurai nu jau 19 gadu, kopš četru gadu vecuma man ir asistente.

VIZĪTKARTE:

Dzimis 1970.gada 3.novembrī Aizputē.

Pabeidzis Otaņķu pamatskolu.

2005.gadā absolvējis Liepājas Akadēmiju, saņemot diplomu iestādes, uzņēmuma vadībā.

2012.gadā augstskolā „Attīstība” ieguvis sociālā darbinieka diplomu.

Pirmā darba vieta – bārmenis.

Kopš 1999.gada – Liepājas Neredzīgo biedrības valdes priekšsēdētājs.

Kopš 2004.gada – SIA “LNB” rehabilitācijas centra Liepājas organizācijas vecākais sociālais rehabilitētājs.

Kopš šā gada 21.jūnija – Liepājas pilsētas domes deputāts.

Papildus pienākumi: Apvienības “Gideons” biedrs;  Latvijas Neredzīgo biedrības valdes loceklis, NVA komisijas loceklis.

Latviešu valoda – dzimtā, krievu valodā runā brīvi, angļu valodu mācās.

Ar sievu Andu precējies jau 19 gadus, audzina četras meitas.

Patīk lasīt, spēlēt šahu, ceļot, nodarboties ar fiziskām aktivitātēm– peldēšanu u. c.

Dzīves moto: Rūpēties par cilvēku garīgām un laicīgām vajadzībām.