Iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN) pilnībā jānovirza pašvaldību budžetos, Eiropas Savienības fondu nauda jāpiešķir tikai efektīvākajiem projektiem un jāmaina pašvaldību finanšu izlīdzināšanas sistēma – šādus galvenos mērķus vēlētos sasniegt Latvijas Lielo pilsētu asociācijas (LLPA) prezidents, Liepājas mērs Uldis Sesks (Liepājas partija). Politiķis atzīmēja, ka lielajām pilsētām un mazajām pašvaldībām viedokļi par dažādu problēmu risināšanu atšķiras arvien vairāk. Rīga izstājās no Latvijas Pašvaldību savienības, kas ir nopietns signāls, ka kaut kas nav kārtībā, sacīja Sesks.

Kādas ir LLPA prioritātes, kopš Liepāja ir tās prezidējošā pilsēta?

Viena no galvenajām prioritātēm ir nodrošināt pašvaldību darba stabilitāti un prognozējamību. Lai to panāktu, mums galvenais uzstādījums ir aktualizēt vidēja termiņa budžeta veidošanas nepieciešamību, kas nākamajos gados nozīmētu pašvaldību finanšu resursu prognozējamību. Būtu jāizbeidz gadu no gada pastāvošā cīņa starp valdību un Latvijas Pašvaldību savienību (LPS) par pašvaldību budžetu daļu valsts budžetā. Patlaban atkal esam kaujas laukā, un tas nedod iespēju skatīties nākotnē, prognozēt katras pašvaldības spēju uzņemties saistības un realizēt attīstības projektus. Tāpat arī ir nepieciešams izstrādāt jaunu finanšu izlīdzināšanas sistēmu un likumu.

Vai, nomainoties prezidējošām pilsētām, mainās LLPA uzstādījumi?

Ja mēs LLPA salīdzinām ar kuģi, tad mēs nemainīgi esam peldējuši skaidri noteiktā virzienā, un mums nav tādu būtisku izmaiņu kā nozaru ministriju plānos, kad kaut ko reformē tikai reformēšanas pēc. Mums ir diezgan prognozējama darbība un plāni, tādēļ arī, mainoties prezidējošām pilsētām, radikālas izmaiņas nav plānotas. Tas, kur mēs gribētu būtiskas izmaiņas, ir 2014.–2020.gada Eiropas Savienības fondu plānošanas periods. Mēs gribētu, lai valstī tiktu izrevidēts, kuras programmas bijušas efektīvas un kuras – ne tik efektīvas. Pilsētām ir ļoti skaidri parādāmi projekti, kuros sasniegtos uzlabojumus var just katrs iedzīvotājs un kas dod reālu finanšu ekonomiju. Gribētos, lai programmu veidotāji mūs vairāk uzklausītu, lai nauda tiktu ieguldīta projektos, kas veicina pilsētu un reizē arī valsts ekonomikas attīstību.

Kāpēc ar pašvaldību finanšu izlīdzināšanas sistēmas likuma izstrādi ir tāda gadiem ilga kavēšanās?

Tā ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) neizdarība, viens no neparadītajiem darbiem. Manā skatījumā, ja pati VARAM to nevar izdarīt, tad šī likuma izstrāde būtu jānodod Finanšu ministrijai vai Saeimai. Visi saprot un runā, ka tā, kā ir pašreiz, nav pareizi un efektīvi, taču tajā pašā laikā ministrija vai nu nezina kā, vai arī negrib šos sistēmu izstrādāt. Patlaban mēs stāvam uz vietas un uz priekšu netiekam.

Bet, jūsuprāt, kāpēc šis jautājums vairākus gadus netiek risināts?

Pietrūkst politiskās gribas. Es domāju, ka, pirmkārt, te būtu jāsāk ar ministriem un valdību kopumā. Jo tuvāk nāk Saeimas vēlēšanas, jo šis lēmums kļūst vēl nepopulārāks, un šādu lēmumu pieņemšana tiek vilcināta. To varēja izdarīt jau šajā gadā, taču šobrīd jau nav nekādu cerību, ka šo likumu izdotos izstrādāt līdz Saeimas vēlēšanām.

Vai LPS izteiktie iebildumi par nākamā gada valsts budžetu ir pamatoti?

Jāatgādina, ka IIN savulaik bija tikai pašvaldību nodoklis, tāpat kā nekustamā īpašuma nodoklis. Tad veica dažādas reformas, pamatojot, ka daļa no šī finansējuma ir jānovirza medicīnai. Es domāju, ka valdībai būtu jārisina, kā pakāpeniski šo IIN nodot atpakaļ pašvaldībām. Ja nē, tad ir jārunā par citu nodokļu novirzīšanu pašvaldībām – vai tā ir daļa no pievienotās vērtības nodokļa vai no akcīzes nodokļa konkrētā reģionā.

Runa ir par vairākiem simtiem miljoniem latu no IIN. Kur pašvaldības šo naudu izmantotu?

Šeit ar pašvaldību nevajadzētu saprast tikai vietējās varas aparātu. Mēs runājam par noteiktām teritorijām, kurās dzīvo mūsu valsts iedzīvotāji, un viņu vajadzību apmierināšanu. Mēs katrs dzīvojam kādā no pašvaldībām, un katra ģimene vēlas, lai būtu kvalitatīvs bērnudārzs, laba skola, augstskola. Tās ir tās vajadzības, par ko atbildīga katra pašvaldība, gādājot par iedzīvotāju interesēm. Mēs gan šeit runājam par ilgtermiņu, lai katru gadu nav jācīnās no jauna par šī nodokļa proporcijas pārdali. Šogad var palikt esošā struktūra, bet mums nepieciešams saprast, kas notiek nākamajos gados.

Nākamajos gados šo proporciju, jūsuprāt, vajadzētu pārskatīt?

Neapšaubāmi. Tai jābūt lielākai un skaidri noteiktai, lai nesanāk tā, ka turpmākajos gados nāk kāda vēl neprognozējamāka politika un vēl samazina šo proporciju par sliktu pašvaldībām.

Kāds būtu optimālākais variants - atkal visi 100% no IIN pašvaldībām?

Mēs neesam tik optimistiski, lai uz to cerētu pārskatāmā nākotnē, bet pakāpeniskums mums būtu pieņemams.

Kāda ir jūsu sadarbība ar Latvijas Pašvaldību savienību?

Mums ir ļoti dažādas pozīcijas un viedokļi. Skatoties uz visu plašo spektru no vienas nelielas pašvaldības līdz galvaspilsētai Rīgai, ir ļoti daudz atšķirību un citādākas problemātikas jautājumu. Sadarbība ar Pašvaldību savienību ir, un daudzus gadus mums ir bijuši kopīgi virzieni, kuros ir līdzīgs viedoklis. Taču pēdējā laikā atsevišķi LPS eksperti pauž tādu nostāju, kas faktiski konfrontē lielās pilsētas ar pārējiem novadiem.

Par kādām tieši LPS pozīcijām runājat?

Jautājums ir par policentrisko attīstību. Demagoģija, ar ko nodarbojas atsevišķi LPS pārstāvji, neveicina sadarbību. Nesaprotams, vai tā ir apzināta konfrontācija vai kāds pārpratums, taču tas mazina vēlmi iesaistīties sadarbībā.

Vai abas organizācijas tomēr nevajadzētu apvienot?

Asociācijā mēs neesam par to runājuši, bet tas, ka Rīga izstājās no LPS, jau ir nopietns signāls, ka kaut kas nav kārtībā. Nav kārtībā kaut kas LPS uzstādītajos mērķos un darbības virzienā, turpretī lielās pilsētas ir nozīmīgs ekonomikas veicinātājs ar kopējiem plāniem un mērķiem.

Kā jūs kopumā vērtējat lielo pilsētu attiecības ar valdību?

Jāteic, ka lielās pilsētas pašreiz no valdības puses tiek uztvertas kā nopietns sarunu partneris. Ministri labprāt pieņem aicinājumus risināt dažādus jautājumus. Tajā pašā laikā viens ir, ko mēs runājam, bet otrs – kas tiek risināts. Premjers mums ir apsolījis, ka pašvaldību ienākumi palielināsies proporcionāli valdības ienākumiem, un mēs tam sekojam līdzi. Šķiet, ka premjera gadījumā viņš ieklausās mūsu viedoklī un iespēju robežās jautājumus risina.

Bet vai VARAM pietiekami aizstāv LLPA intereses?

Attiecībās ar VARAM mums ir gājis kā pa celmiem. Sākotnēji tās reformas un revolūcijas, ko izvirzīja vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs, bija daudz un dažādas, un vairumam no tām bija grūti rast kādu racionālu pamatojumu vai nepieciešamību. Pašlaik publiskajā telpā revolūciju pieteikumus vairs nedzirdam, kas, iespējams, skaidrojams ar to, ka ministrs beidzot sācis iepazīt savu nozari un sāk saprast, kas ir labi un kas – nav, kas nozarei ir nepieciešams un kas – nav.

Taču līdzšinējā ministra atkāpšanās un jauna ministra meklēšana nozarē viennozīmīgi raisa zināmas bažas un neziņu par to, kas sagaidāms turpmāk – nāks nākamais ministrs ar atkal nesaprotamām lietām. Var man piekrist vai nē, bet visveiksmīgāk reģionālās attīstības un pašvaldību ministriju ir vadījuši tie ministri, kuri iepriekš ir strādājuši pašvaldībās un kuri pārzina gan darba specifiku, gan pašvaldību vajadzības. Nākamajam ministram, visticamāk, būtu jābūt no nozares.

Vai redzat kādu konkrētu cilvēku?

Es uzskatu, ka nevajadzētu baidīties arī no profesionāļiem un nevajag obligāti kandidātu izvirzīt no politiķu vidus. Šajā valdībā šādu piemēru ir diezgan daudz – bijušie valsts sekretāri ir tapuši par ministriem. Domāju, ka arī šeit tāda izvēle ir, nesaucot konkrētus uzvārdus. Prognozējamība, pieredze, zināšanas – tam būtu jābūt pamatā, lai izvirzītu cilvēku par ministru. Svarīgi, lai neiznāk tā, ka gadu līdz Saeimas vēlēšanām būtiski un svarīgi lēmumi, kas attiecas uz pilsētu iedzīvotājiem, tiktu novilcināti un netiktu pieņemti.

Vai šāds profesionālis būtu ar mieru vadīt ministriju, apzinoties, ka pēc vēlēšanām viņš var nebūt vairs šajā amatā?

Tas ir labs jautājums. Uz to es nevaru atbildēt.

Kas ir tās problēmas, kuru risinājumu sagaidāt no jaunā ministra?

Tā ir pašvaldību finanšu stabilitātes nodrošināšana, pašvaldību finanšu prognozējamība. Tāpat iespējami drīz valdībai jāpieņem vajadzīgie lēmumi par jauno Eiropas Savienības fondu plānošanas periodu. Tas ir viens no būtiskākajiem lēmumiem, ko pašvaldības gaida, lai varētu izstrādāt projektus un saprast, kuras nozares varēsim attīstīt, kā turpināt iesāktos darbus izglītībā, sociālajā, komunālajā sfērā u.c.

Vai nav bažas, ka jaunais ministrs atkal nāks ar jaunām reformām?

Protams, jaunam ministram var gribēties visu pārmainīt un ieviest izmaiņas pēc sava prāta. Diemžēl līdzšinējā pieredze rāda, ka visbiežāk šīs jaunās reformas nav izsvērtas līdz galam un to virzītājam var trūkt izpratnes par to, kāda būs šo lēmumu ietekme uz nozari un iedzīvotājiem visā Latvijā. Tādā ziņā Sprūdžs savā amatā ir bijis pietiekami ilgi, nozari iepazinis un varbūt būtu varējis arī turpināt darbu, lai nevajadzētu īsi pirms vēlēšanām veikt šādus eksperimentus.

Vai varat nosaukt tās pozitīvās lietas, ko Sprūdžs, esot ministra amatā, ir paveicis?

Kaut ko labu? [Gara pauze.]

Sanāk, ka nekas labs nav bijis?

Sprūdžs ir bijis ļoti aktīvs ministrs, un pieteikumi šajā laikā ir bijuši gana skaļi un par dažādām nozarēm. Neesmu tik drošs, vai no tā visa kaut kas ir rezultējies ar to, ka iedzīvotāji varētu teikt: "Jā, šī bija būtiska lieta, kas uzlaboja dzīves līmeni." Tā ir tāda Latvijas nelaime, ka mūsu valdības un ministri strādā pārāk īsu laiku – tikko kāds saprātīgs projekts tiek virzīts, attiecīgais ministrs nemaz nesagaida tā darba rezultātus, un tāpēc to ir grūti novērtēt. Tāpat bija ar bijušo izglītības un zinātnes ministru Robertu Ķīli – neviens jau nav pret, ka tiek uzlabota izglītības kvalitāte, taču viņš vidējā, augstākajā un profesionālajā izglītībā saveidoja tik daudzas kara frontes un pieteica revolūcijas, un nevienai no šīm revolūcijām nav pozitīva rezultāta.

Vai tā ir konkrētas partijas ministru neveiksme?

Es atbalstu vairāk tos ministrus, kuri reāli izvērtē un izplāno kādu pozitīvu programmu, kas varētu dot konkrētu rezultātu, un tad var vicināt karogu, ziņojot par gaidāmu reformu. Ar Ķīli bija tā, ka vispirms skrēja ar karogu, sakot, ka būs reforma, bet rezultātā čiks vien bija. Vēl tagad nav pieņemti vairāki normatīvie akti, piemēram, par mācību burtnīcām. Tā vēl nekad nav bijis, ka mācību gads ir sācies, bet vēl risina šīs problēmas.