Ar partneriem nepieņemamām prasībām, bremzēdama jaunās valdības veidošanu, Vienotība, apzinoties savu nozīmi koalīcijas veidošanā, atkal sajutusi spēku kaulos un no savām prasībām atkāpties nevēlas. Tikmēr premjerministra amata kandidātam Mārim Kučinskim jāspēj rast kompromisu situācijā, kad tas praktiski nav iespējams.

Pēc pirmdienas tikšanās ar M. Kučinski Vienotības līdere Solvita Āboltiņa jau nekautrējās partijas vēlmes par amatu sadalījumu jaunajā valdībā paust atklāti. Vienotības frakcija esot stingri nolēmusi, ka tā vēlas uzņemties atbildību par iekšlietām, ārlietām, izglītību un zinātni, satiksmi, tieslietām un ekonomikas jomu. Šādas ambīcijas partija pamato ar to, ka tā ir lielākā topošās koalīcijas frakcija, tāpēc tai pienākas lielākais portfeļu skaits. Vienotību arī mazliet sadusmojusi Nacionālās apvienības (NA) vēlme līdzšinējo četru augsto amatu vietā nākamajā koalīcijā iegūt par vienu vairāk. Par šādu nacionāļu vēlmi M. Kučinskis esot informējis tikšanās laikā.

Nav mūsu problēma

Politiķe skaidro, ka esot iespējams arī kompromiss – lai šajās ministrijās nebūtu Vienotības pārstāvja, ministriju darbu prioritātēm jāsakrīt ar Vienotības redzējumu. Tomēr, ņemot vērā, ka NA, kura ļoti vēlas saglabāt tieslietu ministra amatu, redzējums ar Vienotību nesakrīt, kļūst skaidrs, ka šis pieļāvums ir tikai koķetērija. Arī Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) kategoriskā vēlme iegūt satiksmes ministru esot neiedragājama – tikpat kā abu politisko spēku vīzija par šīs ministrijas darbu atšķirīga.

Uz jautājumu, vai ar savām vēlmēm Vienotība ZZS kandidāta vadīto valdības veidošanu nestūrē strupceļā, S. Āboltiņa atbildēja: «Šis stāsts ir vienkāršs, atbildība ir jāuzņemas premjerministra amata kandidātam, kuram jāatrod kompromisi.»

Juzdama, ka dzīslās ieplūst spēks, Vienotība jau sākusi kritizēt M. Kučinska veikumu. Proti, lielākajai koalīcijas frakcijai nešķiet pieņemami, ka nākamās sarunas premjera amata kandidāts ieplānojis tikai pēc nedēļas.

«Neredzēju apņēmību virzīties uz priekšu, nebija pārliecības, ka viņš vēlas pārliecināt partnerus [par ātru un rezultatīvu darbu, veidojot valdību],» teica S. Āboltiņa. Bet vēlāk organizācijas valde pat izplatīja publisku paziņojumu, kurā M. Kučinski aicina uz «izlēmīgu rīcību».

Opozīcija savaldīta

Arī Ilzes Viņķeles vadītais iekšējās opozīcijas sešnieks, kas, bieži paužot ar oficiālo partijas līniju konfliktējošus viedokļus, krietni iedragāja organizācijas pozīcijas politiskajā kaujas laukā, esot savaldīts. Ar organizācijas valdes un klātesošo tajā neietilpstošo frakcijas deputātu atbalstu pieņemts lēmums, ka publiski pausts viedoklis, kas atšķiras no oficiālās partijas pozīcijas, tiks uzskatīts par «rupju partijas ētikas kodeksa pārkāpumu».

Risinājumu nepiedāvā

Arī politologi secinājuši, ka Vienotība cenšas atgūties un atsākusi spēka spēli. Politologs Filips Rajevskis atzīst, ka par to norāda Vienotības ambiciozās prasības par atbildības jomām, bet S. Āboltiņa veiksmīgi izmanto faktu, ka bez visām 23 Vienotības balsīm sakarīgu koalīciju izveidot nav iespējams.

Savukārt M. Kučinskis pagaidām uz koalīcijas partneru prasībām lūkojas filozofiski. «Vienotībai ir sava izpratne par taisnīgumu, kādai jābūt sadalei, – tās ir sešas ministrijas. Es to pieņemu zināšanai. Šobrīd man nešķiet, ka pilnībā jāpieņem viss, ko saka partneri.»

Pirmdien M. Kučinskis arī apliecināja, ka viņš valdības veidošanas procesā nespētu sazināties ar citiem politiķiem, ja kāds izmantotu «ultimātu valodu», piemēram, par amatu sadalījumu. Partneru prasības viņš saprotot, taču «lūgties neesot motivēts».

Tomēr Vienotība nav vienīgais sarežģītais spēlētājs valdības veidošanas procesā. Arī Nacionālā apvienība, kas panāca, ka S. Āboltiņa netiek virzīta premjerministra amatam, un šādi palīdzēja pie tā nokļūt zaļzemniekiem, vēlas par to saņemt pateicību – saglabāt līdzšinējās ministrijas un iegūt vēl vienu bonusā. Situāciju nepadarot vienkāršāku, pozīciju par jau esošo atbildības jomu saglabāšanu pirmdien nostiprināja arī politiskā spēka valde. Partijas līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars teic, ka šis jautājums neesot diskutējams.

 

Jānis Lasmanis, nra.lv