"Latvijas Avīzē" viesojās Valsts prezidents ANDRIS BĒRZIŅŠ. Ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš, Linda Rasa, Māris Antonevičs un Egils Līcītis. Runājām par aktualitātēm.

V. Krustiņš: – Kas šajās dienas, prezident, jūsu darba kārtībā ir galvenais?

A. Bērziņš: – Galvenais ir censties saprast, kas notiks nākotnē un kā rīkoties. Tam velta pūles daudzu valstu vadītāji, jo situācija ir sarežģīta. Kā notikumi attīstīsies, diezin vai kāds var paredzēt, jābūt gataviem jebkuram variantam.

– Daudzi saka – Latvijai vajag bruņoties. Nu, vismaz ar viegliem ieročiem. Ukraina…

– Es arī tā domāju līdz pagājušajam gadam, kad noskatījos NATO militārās mācībās Polijā. Secinājums – tik tālu attīstījusies militārā tehnika, un cilvēks šīs varenības priekšā ir niecība. Sasniegumi militārajās tehnoloģijās liek domāt, ka būvēt aizsardzību ar viegli bruņotiem karavīriem – tas ir pagājis laiks. Tas varētu noderēt īslaicīgai pretestībai.

– Pirms NATO atnāk, kādas dienas pašiem jānoturas…

– Protams, ka zemessardze ir viens no valsts aizsardzības spēju stiprināšanas veidiem, sevišķi pierobežā. Negribu arī piekrist, ka mūsu zemessargi būtu vāji apmācīti, taču uzsvēršu – vispirms ir jādara viss iespējamais, lai militāru konfliktu situācijas nekur nerastos.

E. Līcītis: – Tieši pirms gada plašā vizītē viesojāties Kijevā, Odesā, tikāties ar Ukrainas prezidentu Janukoviču. Tika kalti sadarbības plāni sirsnīgā atmosfērā. Vai kaut kas toreiz liecināja par vēlākajiem dramatiskajiem pavērsieniem Ukrainā?

– Viesojoties Odesā, ostā, izskatījās, ka dzīve uz priekšu virzās itin labi. Ostām ir piesaistīti lieli Vācijas ieguldījumi, toreiz būvēja jaunu termināli, tāpēc arī Latvijas puse plānoja daudz intensīvāku konteinerkravu apmaiņu. Taču Ukrainā acīmredzot ne visur bija tik rožainas perspektīvas kā ostas pilsētās Odesā un Iļjičevskā. Kijeva izskatījās kā tipiskas padomju arhitektūras pilsēta ar dažiem stiklbetona objektiem. Uzkrītoši, ka tikšanās reizēs gan ar opozīcijas, gan pozīcijas pārstāvjiem viņi visi vienā mutē uzsvēra, cik ļoti cenšoties nostiprināties kā neatkarīga valsts. Savukārt Latvijas uzņēmēji, kuri ilgāku laiku veltījuši sadarbībai ar Ukrainu, man uzsvēra, ka Ukrainai daudz kas jāmaina valsts pārvaldē, lai kļūtu par normālu Eiropas valsti, un nesenie notikumi tikai parādīja, ka arī ukraiņi paši ir gribējuši šīs pārmaiņas. Bet tas būs ilgs un smags darbs, lai šīs vēlmes piepildītu, – pamatā no pašu gribas atkarīgs. No malas ir grūti pienest ko klāt. Toreizējā vizītē valdībā un parlamentā norādīja, cik svarīgs un skaidrs ir Ukrainas mērķis, lai rudenī parakstītu līgumu ar Eiropas Savienību, un viņi lūdza mūsu atbalstu virzībā uz Eiropu. Tad sekoja zināmie notikumi ar līguma neparakstīšanu Viļņā, situācijas atrisinājums Maidanā, bet, protams, vislielākie sarežģījumi Ukrainai vēl ir tikai priekšā.

V. Krustiņš: – Pie vietējiem "sarežģījumiem". Beidzamajā laikā cilvēki visvairāk sapiktojās par valdības neizlēmību, par neizdarībām elektroenerģijas tirgus atvēršanā.

– Tā ir laika un balsu pirkšana no politiķu puses. Un tas ir politisks jautājums, vai "Latvenergo" jābūt budžeta papildinātājam, nododot ikgadējos 40 miljonus peļņas latu Valsts kasē, vai uzņēmumam jāstrādā "pa nullēm", nodarbojoties ar sociālu funkciju veikšanu. Tarifus līdz jaunajam gadam nemainīšot, līdz ar to budžeta ieņēmumu ailēs ienākumi no "Latvenergo" acīmredzot vairāk nebūs.

– Sociālais miers valstī taču ir svarīgākais?

– Tāpēc runāju par politisko izvēli. Manuprāt, pareizākais ir darīt tā, lai pēc iespējas mazāk budžeta naudas būtu jāpārdala. Tikko runājām ar ār­stiem par veselības aizsardzības finansēšanas modeļiem. Tika spriests, kā dalīt, kā pārdalīt, bet man šķiet, ka pirmkārt ir jātiek skaidrībā ar pamatlietām. Vienreiz ir jānoskaidro un jāpasaka, cik kurā pašvaldībā Latvijā ir iedzīvotāju. Ar precīzu uzskaiti mēs atklātu resursu rezervi, kas līdz šim ir maldīgi aizvirzīta tur, kur varbūt to nemaz nevajadzēja tērēt. Elektrības tirgu atverot, solīja pabalstu – 5 eiro maznodrošinātajiem mēnesī. Izrādās, ka mēs patiesībā nemaz nezinām, cik tad ir šo trūcīgo, kas pretendētu uz atbalstu. Rūjienā man saka – esam 3000 iedzīvotāju pēc saraksta, bet dabā varbūt tūkstotis. Cēsīs rēķina 18 000 iedzīvotāju, bet strīdas, vai faktiski palikuši 10 vai 12 000 cēsnieku. Šīs vairs nav sīkas nobīdes! Tas prasa radīt sistēmu, lai noskaidrotu, cik Latvijā ir iedzīvotāju pēc skaita un pēc statusa – kam reāli pienākas atvieglojumi.

L. Rasa: – Tā dīvaini izklausījās, kad par šo kop­ainu strīdējās Labklājības un Ekonomikas ministrija. Tās nevarot veidot uzskaiti, no pašvaldībām nevarot saņemt pilnu maznodrošināto listi.

– Pašvaldībām klātos zināt, cik iedzīvotāju to teritorijā dzīvo un kas kuram pienākas. Tādas datu bāzes nevajag uzturēt Rīgas ministrijā. Šo iedzīvotāju uzskaites sistēma ir jāpārveido. Varbūt pat dabūsim katram iedzīvotājam gādāt identifikācijas karti, jo varbūt kāda cita mehānisma nemaz nav vai nemākam to atrast. Piemēram, Londonas mērija apgalvo, ka zinot par katru londonieti. Ja tas ir iespējams pat megapolē, tad arī Latvijā jātiek pie risinājuma.

V. Krustiņš: – Atceraties, ka reiz uzdevāt jautājumu – vai Latvijas prezidentūrai Eiropā 100 miljonu eiro izdevumi nav par daudz? Kā līdzekļus izlietos? Esat saņēmis pārliecinošas atbildes?

– Tagad dzirdu, ka mūsu izdevumi nepārsniegšot Lietuvas prezidentūras 60 miljonus eiro. Bija vērts iejautāties.

V. Krustiņš: – Kas, pēc jūsu domām, Latvijā nodarbojas ar prezidentūras rīkošanu?

– Man ir ziņas, ka pārraudzībā darbojas valsts sekretārs Pildegoviča kungs, ļoti zinošs un saprātīgs vīrs. Cik zinu, ĀM cenšas tēriņu summas samazināt līdz saprātīgākiem ietvariem. Vienlaikus ir politiskie jautājumi, kurus uzņemamies ar pārmēru lielu patosu. Kaut vai tā pati Austrumu partnerība. Man nav skaidrs, kāpēc partnerības samitus nerīko tajās zemēs, kas grib iesaistīties dziļāk Eiropā. Bija runa par Ukrainas dziļāku integrāciju. Tad vajadzēja nevis aicināt ukraiņus uz Viļņu, bet eiropiešiem pašiem doties uz Kijevu, lai savām acīm redzētu, par ko ir runa. Tur pavērtos objektīvāka aina, būtu vairāk sapratnes par tematu. Tā mēs to darām – manuprāt, ačgārnā kārtībā.

– Tauta grib skaidrību – vai tiešām iztiksim ar mazākām summām nekā 100 miljoni? Jo budžetā ir iztrūkums daudzām vajadzīgām lietām – naudas nav, nav un nav.

– Es no tā neatkāpšos, nonāksim līdz saprātīgam līdzekļu izlietojumam.

– Beigās taču "izspieda", ka vajadzētu kādu ielikt par ministra vietnieku prezidentūras organizēšanai.

– Nē. Uzskatu, ka pietiekami sekmīga komanda ir sapulcināta mūsu ES vēstniecībā Briselē Ilzes Juhansones vadībā. Ja vajag kādam uzplečus, lieciet Juhansonei – viņa ir stipra un zinoša šai lietai. Ko citu labāku aizsūtīsim titula dēļ?

E. Līcītis: – Rīgā taču vajag lielāko organizēšanu!

– Nē, man apgalvoja, ka vietnieku ar visiem uzplečiem vajag Briselē. Manuprāt, tas piederas trekno gadu stiķiem – iekārtot vietas, lai spēlētu "vairākas demokrātijas". Beigās vietas aizņemtas, bet konkrētu atbildīgo, lai darbs ietu uz priekšu, nav.

– Vai šodienas sarežģītībā varam kaut ko plānot par Latvijas kā prezidējošās valsts apņemšanos 2015. gadā?

– Grūti gan. Mums arī valsts iekšienē grūti iedomāties sliktāku periodu prezidēšanai Eiropā kā 2015. gada sākums. Šā gada beigās būs jauna Saeima, tad cita valdība, kurai it sevišķi daudz pienākumu prezidentūras vadībā. Ko viņi varēs vadīt, ja ministri tikko būs sākuši strādāt!

– Prezidents 1. janvārī būs tas pats!

– Nu jā, tomēr skatīsimies uz lietām objektīvi un ar skaidru saprātu. Var sanākt, ka iesaistīto vidū būs ļoti daudz cilvēku ar mazu pieredzi.

– Pag, jūs sacījāt, ka mums būs jauna valdība?

– Dabiski. Kā vienmēr pēc vēlēšanām.

– Ir koalīcijas labā apņemšanās, ka visam jāturpinās, kā bijis.

– Apņemties var visu ko, bet oktobrī būs atskaites punkts, pēc kura redzēsim pagaidām neprognozējamu iznākumu. Var gadīties, ka koalīcija nemainās…

V. Krustiņš: – … un var gadīties, ka aicināsiet Sudrabas kundzi par premjeri.

E. Līcītis: – Ticamāk, ka Eināru Cilinski.

– Par to nav nekāda humora. Partiju nākotne ir pašu rokās. Pašlaik politikā ierodas jaunpienācēji, un tas ir ļoti labi. Liek just elpu pakausī esošajām partijām, liek saprātīgāk rīkoties konkurences apstākļos. Arī vēlētājam noderētu plašākas izvēles iespējas.

– Vai pašreizējā stāvoklī Straujumas kundzes valdība tiek galā ar pienākumiem? Varbūt nevajadzēja "pamest zem riteņiem" krietno laucinieci Straujumu un toreiz tomēr dot priekšroku politiski apkaltākajam Pab­rikam? Te bijis daudz izaicinājumu premjeram – Ukrainas krīze, 16. marts – un būs vēl.

– Spēja sevi parādīt ir viena lieta. Spēja parādīt reālos darbus pavisam kas cits. Negribu teikt neko negatīvu par esošās valdības darbību – kopsummā.

– Mēs taču arī negatīvu nesakām.

– Redzēsim, redzēsim, kādu kritizēt ir visvieglākais.

L. Rasa: – Runa ir par to, ka sastādīja "pagaidu" valdību, kas kaut kā novilkšot deviņus mēnešus, neaiztikšot budžetu. Nebija paredzams, ka saasināsies starptautiskā situācija, kas varbūt pat kļūs kritiska.

– Ar visiem ministriem vēl neesmu ticies, bet, piemēram, premjeres kundze darbojas profesionāli, kaut vai Eiropas septiņgades fondu dalīšanā.

E. Līcītis: – To nenoliedzami Straujuma spēj, saimnieciskā pieredze ir.

– Ir viņai pieredze, un ļausim valdībai sevi parādīt, jo viņu darba rezultāts tik tiešām būs vēlēšanu finišā ar pilnīgi objektīvu skaitlisku novērtējumu.

M. Antonevičs: – Vai Straujumai vajadzēja tik bargi Cilinski sodīt? Daudzi vērtē – atlaists vissekmīgāk darbu uzsākušais ministrs.

– No Cilinska puses bija ļoti skaidra cilvēciska izvēle. Tas nevienam nevarēja būt pārsteigums, ka Einārs ies leģionāru piemiņas gājienā. Taču koalīcijas līgumā uzsvērts, ka koalīcijas partneri rīkosies vienoti. Cilinski pazīstu jau 25 gadus un piekrītu, ka viņš ir profesionāls cilvēks, kas nopietni strādā. Kā Tautsaimniecības komisijas vadītājs Saeimā vienmēr paļāvos, ko šis deputāts būs apņēmies, to rūpīgi izdarīs līdz galam. Tāda ir mana personīgā pieredze.

– Laba atsauksme no jūsu puses. Vai nākotnē viņš varētu atgriezties ministra krēslā?

– Iesim pie pamatiem – valdību veido nominētā premjera uzaicinātie ministri. Gadījums ar Cilin­ski, iespējams, būs precedents, lai turpmāk kandidatūras izraudzītos pēc analīzes, ko katrs amatā aicinātais spēj paveikt, ko no viņa gaidīt – ieskaitot krīzes situācijas. Nezinu, kāda pamatmotivācija bija Cilinska kungam…

E. Līcītis: – Viņš par to izteicies valstsvīra cienīgā runā.

– Bet – valdība pieņēma kolektīvu lēmumu.

V. Krustiņš: – Visi lauza rokas, kas būs ar "Saskaņu"? Vai tai radīs vietu valdības stūrītī? Un pati "Saskaņa" sūdzas, ka netiek ņemta valdībā, to "apbižojot", tā iešot ielās, rīkošot referendumus, sūdzēšoties Krievijai. Pasaukšot Putinu no Krimas.

– Es palieku pie sava – redzēsim, kas notiks vēlēšanās. Droši var paredzēt tikai to, ka šīs dienas situācija spiedīs cilvēkus daudz vairāk padomāt, pirms izdara izvēli. Bet no šīs izvēles atkarīgs 12. Saeimas spēku samērs. Valsts prezidentam pēc tam būs jānosauc premjera kandidāts – man citas izvēles nav. Būs jānosauc tās partijas pārstāvis, kurš spēs izveidot stabilu vairākuma koalīciju ar pietiekami profesionāliem ministru kandidātiem.

E. Līcītis: – Savulaik iepriekšējo koalīciju kritiski nodēvēja par "vājprāta murgiem". Tagad politiķi solījušies būt ne tik kašķīgi, bet mūsu lasītāji uzstāj – vajagot vairāk būt vienotiem, saliedēties, jo priekšā gaidāmas grūtas dienas, spriedze.

– Domāju, ka situācija koalīcijā noteikti nav pasliktinājusies salīdzinājumā ar agrāko. Bet vai tā ir ievērojami uzlabojusies – baidos teikt. Varbūt, četratā strādājot, partijas spiestas viena ar otru vairāk rēķināties. Kašķus bremzējošs faktors ir tas, ka vairākumam vienalga paliks vairākums, ja kāds no partneriem atstās valdību. Ir samērā negatīvi paraugi, ar ko beidzas "varonīga" koalīcijas atstāšana. Nezinu, vai vairāk ir saliedētības – vairāk ir paritātes. Bet taisnība, ka pirms vēlēšanām katrs cenšas nostāties labākās pozīcijās.

V. Krustiņš: – Bet uz kuriem darbiem skatīties, lai uzticētos vēlēšanās? Ko tādu paveikusi "Vienotība", ZZS vai kāds cits? Vai nav par daudz runu, bet kad, teiksim, vēlētāji grib pārkārtot vēlēšanu sistēmu, politiķi nekustina ne pirkstu!

– Kas gribēs pārkārtot sistēmu, ja no tā var iznākt kā zaudētāji.

– Ko atliek darīt vēlētājiem? Iet uz maidanu?

– Priekšvēlēšanu laiks ir zīmīgs arī tajā ziņā, ka vēlētājiem pašiem jākļūst prasīgākiem. Ir Saeimas partijas. Pieteikušies jauni spēki. Nu lai nāk publikā un saka – es zinu, kas jādara. Ja kādam šķiet, ka viss gājis šķībi, greizi, lai parāda taisnāko ceļu. Diemžēl nav jau to svaigo redzējumu, nopietno piedāvājumu. Es nedomāju, ka viss līdz šim darīts nepareizi un ka pašlaik Saeimā ir viskorumpētāko neprofesionāļu pulciņš. Taču ir pienācis laiks, kad jauni impulsi vēlētājiem jādod gan viņiem, Saeimā sēdētājiem, gan tiem, kuri dzīrušies tikt vietās no jauna.

L. Rasa: – TV "Viens pret vienu" raidījumā teicāt, ka 11. Saeima ir sliktāka par iepriekšējo, Zatlera atlaisto.

– Teicu, bet pieredze krājas ar Saeimā nostrādātām dienām. Viņi būs trīs gadus gājuši cauri likumdošanas procesiem, un daudziem tā būs pavisam cita bāze nekā tā, ar ko viņi ieradās parlamentā. Neviens gatavs politiķis nav nokritis no gaisa. Iepriekšējā Saeimā daudzi deputāti bija pieredzējušāki, sagatavotāki, taču arī no tagadējiem viena daļa ir jau sevi parādījuši.

V. Krustiņš: – Vai jums neliekas, ka lielāka perspektīva ievēlēšanai 12. Saeimā ir tiem cilvēkiem, kuri nāks no pašvaldībām, un tas ir stabilākais pamats partijas veidošanai?

– Piekrītu tādā ziņā, ka tie kandidāti, kuri krājuši pieredzi pašvaldību darbā, saņēmuši vērtējumu no vietējiem cilvēkiem, arī Saeimā nepieciešami lielākā skaitā. Viens no būtiskākajiem uzdevumiem pašlaik ir panākt, lai valsts politikā nebūtu pretnostatījuma ar pašvaldībām. Diemžēl bieži vien vienotas, mērķtiecīgas virzības nav, un tas ir negatīvi. Taču pašvaldību partijas problēma ir atpazīstamība tikai vienā noteiktā reģionā, kur attiecīgie cilvēki darbojas. Ja plašāk pazīstamie novadu vadītāji grib uzņemties līderu lomu reģionu partijas sarakstā, kandidēt uz Saeimu – kāpēc ne?

– Tā mēs spriežam, ka vietējie līderi ir starp tiem nedaudziem, kuriem būtu interese ko mainīt un darīt. Jūs aizsūtījāt vecās, jaukās koalīcijas līderi Dombrovska kungu uz Briseli…

– …ja es būtu tik stiprs, tad tā arī darītu.

– Un pieskaitiet vēl Šlesera un Repšes kungus, Sudrabas kundzi, kuri arī gribētu ielauzties koalīcijā, bet ar ietekmi valdības sastādīšanā.

– Jā, visi grib būt "ar ietekmi". Mani vairāk interesētu nevis gaidāmie uzvārdi pie varas, bet modelis, kā valsti tālāk veidot. Domāju, jo vairāk varas turpmāk nodalīsim pašvaldībām, centrā atstājot tikai pašas valstiskākās funkcijas, jo mums daudz labāk klāsies. Viena ģēnija atnākšanai, kurš saregulēs valstī notiekošo uz labu, es lāgā neticu. Man labāks šķiet modelis – dodiet vairāk valdības un rīcībspējas pašvaldībām.

E. Līcītis: – Kā jau mēs runājām, Saeimā reti kad piekrīt realizēt to, ko grib vēlētājs, un pat to, ko vēlētos prezidents Bērziņš.

– Tāpēc saprotamā kārtā pašvaldnieki veido partiju, iet uz Saeimu, lai panāktu pārmaiņas. Viņi ir pieteikuši arī vēlēšanu sistēmas maiņu, jo paši ieinteresēti vēlēšanās pa apgabaliem. Tur cilvēki viņus pazīst, jau ir uzticējušies vietējās vēlēšanās, liela cerība, ka dos priekšroku, arī uz Saeimu virzot.

V. Krustiņš: – Kā praktiski ar tautas viedokļa vērā ņemšanu? Visi sašuta, ka atrod amatu Dombrovska biroja vadītājai Augustovskai, teica, ka tā nebūtu pareizi. Bet – runājiet, cik jūs gribat, mēs demonstratīvi darīsim pa savam.

– Atbilde te nav vienkārša. Citās valstīs kadru izvēlē arī ir noteikta politika, apsvērumi. Tā ir katras valdošās partijas atbildība, kas izvēlas cilvēkus amatiem. Arī citur, kad pie varas ierodas nākamā partija, kadrus nomaina ar saviem cilvēkiem. Protams, sabiedrībai vajadzēja izskaidrot – tas ir postenis, kurā mums vajag uzticamu personu, Augustov­skas kundzei pietiek profesionalitātes un tādā garā. Tas bija skaidri jāpasaka, nevis jāmūk aiz stūra neizskaidrojoties.

– Un kā ar KNAB? Saeimas ieceltais priekšnieks sūdzējās, ka vietniece viņu neklausa. Mīļais, labais premjers divkārt Strīķi atceļ atpakaļ amatā pēc tam, kad Streļčenoks savu darbinieci noraidījis. Kā tā var būt?

– Tad atbilde – jaunā premjere ir vietā un izlēmīga.

– Nē, viņa arī sūrojās, ka no darba atlaists KNAB simbols.

– Pareizi ir, ka lietas kārto tiesiskā ceļā.

– Tāpēc varbūt ne visiem jāsteidzas uz Briseli, kad lietas pašu mājās nav sakārtotas.

– Tomēr uzskatu, ka Briselē Latvija jāpārstāv mūsu stiprākajiem, turienes situāciju zinošākajiem cilvēkiem. Es ceru, ka Valdis Dombrovskis arī būs starp viņiem, un viņš ir pietiekami stiprs, lai aizstāvētu Latvijas intereses. Dombrovskis pazīst "drēbi".

– Kurš tad tur aizstāv Latviju? Briseles amatos esot, pirmām kārtām par Eiropas interesēm jādomā.

– Ja Latvija ir Eiropas Savienībā, tad jārūpējas, lai mēs turp sūtītu pienācīgi sagatavotu, Latviju aizstāvošu komandu – parlamentu deputātu korpusā un visos citos Briseles amatos. Briselē lemtie un deleģētie jautājumi būs aizvien augstākā un augstākā līmenī. Pieaugs arī intereses. Tur būs pārstāvēti gan eiroskeptiķi, gan Eiropas savienoto valstu piekritēji, un šajā dažādībā jābūt arī stingrai, noteiktai Latvijas interešu pārstāvībai.

M. Antonevičs: – Kā jūs domājat, vai šajā daudzveidībā būtu vieta arī Ždanokas kundzei kā Latvijas deputātei?

– Domāt es varu, ko gribu, bet būs Eiroparlamenta vēlēšanu rezultāti, Latvijas pilsoņu izvēle.

– Viņai kā interfrontietei liegts piedalīties Saeimas, pašvaldību vēlēšanās, bet uz Eiroparlamentu drīkst.

– Drīkst, un Ždanoka to izmanto. Kādi ir citi varianti?

E. Līcītis: – Ierobežojumi kandidēt tiem, kas nodarbojas ar pretvalstiskām izrīcībām Latvijā. Televīzijā rādīja Saeimas komisijas sēdi. Ukraiņu izcelsmes pilsonis Pavļuka kungs, uzaicināts komisijā kā nacionālās biedrības vadītājs – Latgalē dzīvojošs, latviski nemaz lāgā nemāk. Toties viņš runā tā, ka deputātiem uzvalciņos kājas kļūst aukstas. Latvijā vajagot ļoti uzmanīties, lai nesāktos tās pašas pretdarbības kā Ukrainā. Ja kāds izrunājas pret valsti, tas jāsauc pie atbildības. Jāatņem pilsonība, līdz pat izraidīšanai no Latvijas. Deputāti drebēja vien no karstgalvīgā ukraiņa runas! To pašu jums latvieši pateiks, ka valsts varai aktīvāk jārīkojas, nevis katrreiz jāaizbildinās, ka nevar ierobežot "viedokļu brīvību", nevar aizliegt lamāt, kūdīt pret valsti. Ždanokas kundze mītiņo pie visu iestāžu logiem par krievu valodu no Sevastopoles līdz Liepājai, piedalās PSRS atjaunošanas kongresos – un nekā. Mītiņi "glābiet mūsu tautiešus" iešot vaļā vai katru nedēļu.

– Ir sarežģīti izmērīt, kur beidzas cilvēka tiesības un vārda brīvība un kur sākas valsts interešu aizsardzība.

– Mūsu lasītāji raksta, ka arī jums kā Valsts prezidentam nereti vajadzētu izteikties dobjāk un ar to atbalsi, ko citu ausīs šad tad rada kaimiņu kolēģu runātais. Vai jūs raksturā esat apdomīgāks?

– Es uzskatu, ka var būt dažādas pieejas. Grībauskaites kundze tagad, piemēram, ir asāka, jo Lietuvā tuvojas prezidenta vēlēšanas. Man šķiet, ka svarīgākais ir panākt atbilstošu rezultātu. Tā arī rīkojos. Ko vienreiz esmu pateicis, necenšos uz katra soļa arvien atkārtot. Var jau orientēties uz procesu, bet es labāk orientēšos uz rezultātu.

L. Rasa: – Sakāpināta noskaņojuma apstākļos, bažās par ārējiem draudiem cilvēki daudz ko uztver saasināti, kaut vai par Rīgas "Dinamo" spēlēšanu KHL. Jūs arī ievēroja ložā spēles laikā kopā ar Savicka kungu.

– Bet kāpēc neuzsver to, ka biju aizgājis uz Latvijas un Ukrainas hokejkomandu spēli? Mani uzaicināja Latvijas olimpiskās izlases hokejisti, kuri šoreiz spēlēja abās pusēs. Un, ja Ulmaņa kungs ielūdza apsēsties sev blakus, es neredzu neko pretdabisku un savas vainas te neatrodu. Te nebija nekādu zemtekstu. Mūsu hokejs var pakalpot kā "Latvijas maigā vara" tajās valstīs, kur mūsu pozīcija ne visiem liekas skaidri saprotama. Vienkāršākais, protams, ir iet uz priekšu, visus pamācot, bet šādu pamācītāju mums jau ir diezgan. Es tā nedarīšu.

V. Krustiņš: – Prezident, nobeigumā – 26. martā iznāks "Latvijas Avīzes" 5000. numurs. Kas jums šajā sakarā būtu sakāms?

– Atzīšos, ka jūsu avīzi izlasu gan. Es ne visam rakstītajam piekrītu, bet, it īpaši uz atsevišķu TV raidījumu fona, jūsu laikrakstā nejūt to, ka autors par katru cenu dzen savu uzstādījumu. Tā ieturētība, dažādu viedokļu attēlojums, neturēšanās tikai vienās pozīcijās ir labākais "Latvijas Avīzei" piemītošais. Tāpēc laikraksts ir pat ļoti lasāms un tam ir iespējas vēl otrus piectūkstoš numurus pastāvēt.

la.lv