TĀLIVALDIS DEKLAUS

Ezermalas zēns – tā Tu pats sevi mēdzi dēvēt. Tev patika ezera tuvums, upes rāmais plūdums, rītausmas nesteidzīgais miers un jūras bangojošais spēks. Tev pieķērās cilvēki un arī Ezermalas dzīvnieki, kam nekad neliedzi palīdzību vai patvērumu.

Skolotājs – tā citi Tevi dēvēja. Ne tikai profesijas dēļ, bet dzīves attieksmes un vērtību dēļ. Saprātīguma un loģiskuma dēļ. Vienmēr ar skaidru domu un trāpīgu vārdu. Skolotājs, kurš prata vērot un analizēt procesus, prata būt padomdevējs, pie kura vērsties šaubās vai rūpēs, prata arī stingrs un nelokāms būt, ja to vajadzēja. Prata klausīties, domāt un vērtēt. Tu prati dzīvot viegli – ik brīdi saglabāt optimismu, ar veselīgu ironiju gardi pasmieties par ačgārnībām un saglabāt gaišumu, sniedzot to arī citiem.

“Ja tu gribi skolotājs būt,” reiz kādā intervijā biji izteicies, “tev jābūt līdzdalīgam bērna liktenī ne tikai tad, kad viņš sēž skolas solā. Jo Skolotājs ir ar lielo burtu. Tas neskaita laiku un iedod bērnam drusciņ vairāk.” Tu devi. Tādēļ liepājnieki vairākās paaudzēs Tevi atceras kā Savu Skolotāju, kas ne tikai izved cauri fiziskas un matemātikas pasaules sarežģītajiem līkločiem, bet iedod šo “drusciņ vairāk” – iemāca, kā strādāt, kā domāt, kā lēmumu pieņemt un kā rīcības cilvēkam būt.

81 gada vecumā Tālivalža Deklaua dzīves pavediens aprāvās, atstājot aiz sevis bagātu mūžu. Bijis skolotājs Nīcas vidusskolā, strādājis par mācību pārzini 5. un 6. vidusskolā, tad par 6.vidusskolas direktoru. Savulaik vadījis pilsētas Izglītības nodaļu un bijis izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieks. T.Deklaus kopā ar otru vietnieku bija tie, kas 1990. gadā virs tagadējās pilsētas domes ēkas pirmie pacēla sarkanbaltsarkano karogu. Pēc tam viņš atgriezās 5.vidusskolā par skolotāju un vēlāk kļuva par direktoru. Bijis Liepājas pilsētas domes deputāts vairākos sasaukumos un domes priekšsēdētaja vietnieks. Jau esot pensijā, sabiedriskā kārtā uzņēmies biedrības “Liepājas ezeri” vadīšanu un aktīvi iesaistījies Liepājas Reģionālās slimnīcas Atbalsta fonda darbā.

Un visam pāri – liepājnieks. Ar sava mūža devumu nopelnījis Goda liepājnieka apbalvojumu un sirdī vienmēr saglabājis degsmi par savu pilsētu. “Šai pilsētai ir nākotne. Par to nav divu domu,” viņš teica un mudināja citus tik daudz nekritizēt, bet darboties. Jā, nav mums pilsētai ne sava gāzes krāna, ne naftas caurules, bet te viss tiek iegūts, patiecoties tam intelektuālajam potenciālam, kas ir pašos liepājniekos. Tam Deklaus patiesi ticēja. 

Izsakām visdziļāko līdzjūtību ģimenei, tuviniekiem un draugiem, no Skolotāja un Goda liepājnieka TĀLIVALŽA DEKLAUA uz mūžu atvadoties.

Kolēģi Liepājas pilsētas domē