Koncertzāles „Lielais Dzintars” spāru svētku viesu vidū bija arī ilggadējais Liepājas simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs un koncertzāles idejas autors Imants Jānis Resnis.

Kā jums klājas, maestro?
Man klājas labi (smejas).

Ar ko nodarbojaties?
Šobrīd ir tāds starpperiods. Domāju, vēl kādu pusgadu no ļoti aktīvas koncertdarbības būšu pagājis maliņā. Jāsakārto dažas veselības problēmas... Bet vēl jūnijā biju Lietuvā, ar Lietuvas valsts simfonisko orķestri ierakstīju disku, ko bija pasūtījuši somi. Šobrīd arī vairs neesmu Kauņas simfoniskā orķestra diriģents – kā jau teicu, uz pusgadu man ir pauze. Taču man ir studenti Mūzikas akadēmijā, un iespēju robežās tur es daudz nepārtraukšu. Man ir viens ļoti labs, perspektīvs students – Jānis Liepiņš, kuram redzu ļoti labu nākotni, un tas prasa vairāk domu un darba.

Bet, ja ir kāds labs audzēknis, tad ir interesanti strādāt.

Bieži esat Liepājā?
Šī ir viena no retajām reizēm, kad te esmu. Bet, kā redzams, dzīvoklis man te joprojām ir. Nespēju šķirties no savas mīļās Liepājas mājas. Pārāk daudz labu atmiņu ar to saistās. Te stāv arī manas vecās bērnības klavierītes – īsts vēsturisks eksemplārs, ražotas 1875.gadā Rīgā. Ar šo instrumentu mans tēvs un krusttēvs pabeidza Konservatoriju, mani brālēni mācījās skolā, es pats mācījos. Uz tām spēlējis arī ne viens vien izcils pianists – Alekseju Ļubimovu pusotru stundu nevarēju no tām atraut! Viņš ir pasaulē pazīstams kolekcionārs, kas prot novērtēt šādas lietas.

Šis instruments labi izskatītos kādā no „Lielā Dzintara” telpām vai varbūt – mūzikas muzejā, kāds tur varētu būt.
(Smejas) Savulaik biju runājis ar Rakstniecības un mūzikas muzeja cilvēkiem, jo tur ir sava instrumentu kolekcija, bet vietas nemaz nav tik daudz – par to, ka viņi deponētu koncertzālei daļu no šīs kolekcijas, kas tur varētu atrasties kā pastāvīga ekspozīcija. Bet tas bija sen, un „Lielā Dzintara” projekts arī ir pārcietis „optimizāciju”, un vairs nav tāds, kā bija.

Naudas, protams, ir tik, cik ir, bet tās jau nekad nepietiks, un kādreiz tomēr ir jāuzlec augstāk par savām biksēm – nākotnes vārdā.

Arī šis projekts ir „lēkšana augstāk par savām biksēm”, jo pa šiem gadiem Liepāja ir stipri sarukusi...
Tieši tā! Un varbūt tāpēc ir jāatmet mana urkšķēšana par to, kas nav, un jāpriecājas un jāgavilē par to, ka ir.

Kā jutāties, vakar esot „Lielā Dzintara” būvobjektā?
Jutos brīnišķīgi. Viss top, un atgriezt atpakaļ to vairs nevar. Tagad jūtos drošs, ka būs. Tāpēc jau saku – ir jāgavilē. Ilgu laiku biju gandrīz vienīgais, kas ticēja. Bet es ticēju visu laiku. Ticēju, un man bija pārliecība, ka būs. Tā es arī dzīvoju. Protams, bija jābūt ļoti uzmanīgam, acīgam un ausīgam, jo viss kas varēja notikt.

Kā jūsuprāt vakar skanēja orķestris?
Visnotaļ pieklājīgi! Zināms „tauku slānis” jau bija uzaudzēts, no kura var vēl kādu laiku pārtikt.

Dažkārt, ja dzirdu kaut ko ne tajā labākajā kvalitātē, pārdzīvoju, uztveru personīgi, bet, ja sanāk kaut kas labs, priecājos. Kāpēc lai nepriecātos? Orķestris ir mans bērns...

Vai jūsos nav palicis rūgtums par to „apvērsumu”, kura rezultātā tikāt atbīdīts no orķestra vadības?
Rūgtums nebaro. Lai gan – rūgtums ir vērmelēs, un vērmeles, kā zināms, ir apetīti veicinošas (smejas).

Neesmu un nebūšu soģis nekam un nevienam. Soģis ir tas, ko mēs saucam par Dievu.

Latvijā jau ir un top vēl jaunas koncertzāles. Vai nebūs par daudz?
Nē. Nē.

Taču daudzi tā domā.
Katram ir tiesības uz viedokli... Bet ko tikai visu latviešiem nevajag! Nevajadzēja arī Brīvības pieminekli! Ja jūs pastudētu veco presi – vai, dieviņ! Nevajadzēja latviešiem, jo par to naudu varētu to izdarīt un šo izdarīt. Bet tas ir. Un paldies Dievam, ka ir! Lielā mērā visus tos melnos gadus tieši Brīvības piemineklis bija mūsu balstītājs un saturētājs, kas deva cerību.

Uz tādiem, kas ir „pret”, nav jāklausās. Vienmēr atradīsies kāds... Vidējā paaudze laikam būs vissaprātīgākā un iecietīgākā. „Pret” būs vecākā paaudze, pensionāri, kas jūtas aizvainoti, un pamatoti, bet tas neko nedos, jo koncertzāles ir nākotnei. Būs daļa jaunās paaudzes, kas būs „pret” – tie, kas ārzemēs samācījušies cipariņus, labi prot rēķināt, un kam vajag iznīdēt lauku skolas, jo tas nav ekonomiski.

Bet tā ir dziļa neizpratne par Latvijas būtību un mūsu iespējām attīstīties. Nevar visu Latviju sadzīt geto – pilsētās, starp kurām ir mirušas zonas. Latvijas lauki vienmēr ir bijuši, tie, kas mūs barojuši, veidojuši mūsu inteliģenci.

Ai, sanervozējos... (Aizsmēķē).

„Lielais Dzintars” jau nav tikai Liepājai. Tas ir visai Latvijai. Ja runājam piezemēti un praktiski, protams, Liepāja nemaz nevar aizpildīt to zāli. Mūziķi varbūt būs dusmīgi, bet mana pārliecība ir, ka orķestra darbības smaguma punkts lielā mērā būs jāpārceļ uz vasaru, un atvaļinājumos būs jāiet kādā citā periodā. Jo Liepājas kā kūrorta iespējas ne tuvu vēl nav izsmeltas, un tas ir tikai mārketinga jautājums, piesaistīt publiku no Lietuvas. Nu kas ir – 60 km līdz Palangai? Un Palanga vasarā ir pārpildīta ar cilvēkiem – lietuviešiem, poļiem, vāciešiem. Lietuvieši sen nolaiduši savu vasaras koncertzāli šajā pilsētā, un normālas koncertdzīves, kāda savulaik bija, tur sen vairs nav! Mums tur ir lielas iespējas. Nemaz nerunājot par reklāmu un informāciju, katru reizi pirms koncerta var būt speciāls autobuss, kas atved un pēc koncerta aizved uz Palangu.

Varbūt SIA „Lielais Dzintars” jāpieņem darbā kāds lietuvietis?
(Smejas) Jā, varbūt vajag – lietuvieši ir veiklāki tirgotāji. Bet arī Latvijas cilvēki tagad vairāk pārvietojas.

Cita lieta – piepildīt koncertzāli ar kvalitatīvu saturu. Ar divām komponentēm – ļoti kvalitatīvu, augsta līmeņa spēli un saturiskām programmām. Ja kāds domā, ka regulāri un ilgi varēs piesaistīt publiku ar „Ziedu valsi” no Čaikovska baleta un vēl kaut ko tamlīdzīgu, – neies cauri, ātri noies dibenā. Nevar it kā izdabājot publikai spēlēt tikai populārus un ļoti populārus darbus, ir jāspēlē ļoti nopietni. Ja būs kvalitāte, cilvēki to pieņems, un brauks speciāli uz to.

Sākumā jau nebūs nekādu problēmu – cilvēki brauks bariem tāpēc vien, ka gribēs redzēt māju. Bet, ja tajā brīdī cilvēkam neiedos tik labu un kvalitatīvu koncertu, lai viņam gribētos tādēļ vien braukt, tad otrreiz viņš vairs nebrauks. Savu ziņkāri viņš būs apmierinājis.

Pie tā ir jāstrādā. Jāveido „portfelis” ar ļoti nopietnu un pamatīgu saturu.

Reizēm var atļauties arī ko vieglāku, bet tā nevar būt sistēma. Tā neattīstās orķestris un tā neaudzina publiku.

Jāveido arī konkurētspējīgs atalgojums mūziķiem. Esmu liels nacionālists un patriots, un pie līdzīgām spējām priekšroku neapšaubāmi dotu savējiem, bet, ja starpība ir pārāk liela...

Cilvēkiem nedrīkst ļaut būt karūsām, kas ļoti omulīgi jūtas savā dīķī, jo nav nevienas līdakas, kas viņus trenkā. Ir jājūt tā līdaka, ir jājūt konkurences elpa – ka var atnākt spējīgi mūziķi no citām Eiropas zemēm.

Kad jūs atkal varēs sastapt Liepājā?
Liepājā būšu pavisam drīz – 12.septembrī, braukšu uz iestudējuma „Indulis un Ārija” pirmizrādi. Šodien Raiņa kopotajos rakstus – tie man glabājas te, Liepājā, – sameklēju lugu, gribu to pārlasīt līdz pirmizrādei.

Liepājā, 2014.gada 31.augustā.

Autors: Sarmīte Pujēna, irliepaja.lv

Foto: Modris Helds